Jau vairākus gadus pēc kārtas Rīgā norisinās vides objektu festivāls „Ziemassvētku egļu ceļš”. Šogad reklamēts, ka ekspozīcijā būs skatāmi piecdesmit „Egļu stāsti”, tostarp izcilākie iepriekšējo gadu vides objekti un daudz jaunu un interesentu šogad tapušo objektu, kurus veidojuši profesionāli mākslinieki un Latvijas Mākslas akadēmijas studenti no dažādiem materiāliem – no gaismas un koka līdz stiklam un ķieģelim.
Tad nu kopā ar ģimeni un draugiem devos pa šo ceļu, spītējot augstajam vējam un slidenajām ielām. Vērtējot projektu, atzinīgi vārdi jāsaka idejas autoriem, jo Rīgā vides objektu vēl aizvien ļoti trūkst un jebkurš objekts – egle vai jebkas cits Rīgu atsvaidzina. Un trūkst joprojām!
Diemžēl pilnīgi neizprotami ir tā saucamie Ziemassvētku transformeri, kuru ideja gan ir transformēt realitāti, taču tā ārējais noformējums un apskates veids ir neradošs un nerosina vēlmi meklēt nākamo šo objektu, kas kopumā ir seši pa visu pilsētu. To realizētāji Latvijas Mākslas akadēmija gan varēja pacensties būt mākslinieciski atraktīvāka!
Egles kā solīts veidotas no dažnedažādiem materiāliem un apskatīt ir interesanti, dažas gan ne visai dekoratīvi izskatās dienas gaišajās stundās, bet, atnākot tumsai, tās attaisno gan vārdu egle, gan Ziemassvētki. Mums vislabāk patika Stikla egle Ekselence Raiņa bulvārī pretim Latvijas Universitātei (Autori: Ernests Vītiņš un Ernests Ronis).
Ceru ar laiku vides objektus ieraudzīt pilsētas ielās ne tikai uz svētkiem, bet arī pastāvīgi, jo tiem nav jābūt pieminekļiem, kas rotā pilsētu, bet gan rīdzinieku radošumam un izdomai!
Ikvienam no jums ir iespēja apskatīt egles vēl arī nākamajā gadā līdz janvāra vidum.
Kopā ar Vienotības kolēģiem ik pa laikam dodamies uzspēlēt futbolu kādā sadraudzības spēlē vai turnīrā.
Arī šoreiz Aināra Latkovska vadībā kopā ar Krišjāni Bušu, Edgaru Baldunčiku, Olafu Pulku un citiem kolēģiem devāmies uz sadraudzības spēli ar Inčukalna novada domes deputātiem, darbiniekiem un uzņēmējiem. Pirms futbola mača uzrunu teica Inčukalna domes priekšsēdētājs Arvīds Blaus.
„Dabūjām ribās!”- tieši tā futbolā sauc to, kāds bija mača iznākums. Rezultātam pat nav īpašas nozīmes. Un tomēr, neatkarīgi no rezultāta bija prieks uzspēlēt un gods zaudēt tiem, kas šoreiz labāki. Atliek tikai apliecināt - mēs ļoti centāmies.
Laimīgu Jauno gadu inčukalniešiem un visiem futbola mīļotājiem!
Saeimā iedibināta jauka Ziemassvētku tradīcija, kurā tiek iesaistīti Saeimas deputāti un darbinieki, lai sagādātu dāvanas daudzbērnu ģimeņu bērniem. Šīs tradīcijas ietvaros ikvienam ir iespēja izdarīt ko labu, sagādājot kaut nelielu dāvaniņu kādam no bērniņiem – spēļmantu, drēbītes, saldumus, vai ko citu.
Ceturtdienā, 20. decembra sēdes lielajā pārtraukumā pulksten 12:30, akcijas noslēgumā pie Saeimas galvenās ēkas Jēkaba ielā, durvis trešo gadu pēc kārtas vēra radošā darbnīca. Skaistu Ziemassvētku melodiju pavadījumā tika gatavoti rotājumi sarūpētajām dāvanām, kuras ar Latvijas Samariešu starpniecību tiks nogādātas daudzbērnu ģimenēm visā Latvijā.
Akcija norisinās projekta „Paēdušai Latvijai” ietvaros.
Iespējams, ka par daudz šeit stāstu par visām ekskursijām, uz kurām aicinu, taču, manuprāt, katram ekskursantam ir patīkami, ka viņam veltu laiku un uzrakstītu.
Šoreiz Saeimas viesmīlīgajās telpās ciemojās Saldus 1. vidusskolas 12.a klases audzēkņi un viņu audzinātāja Anita Ieriķe. Saldus man, protams, ir īpaša pilsēta, jo tā ir arī mana tēta dzimtā vieta.
Šajā dienā viesiem gan paveicās, gan arī mazliet nepaveicās. Proti, tā kā viņi ieradās pēcpusdienā (pulksten 15:00), un neierasti gara bija izvērtusies Saeimas plenārsēde, viņiem bija iespēja klātienē pavērot debates par „Euro ieviešanas likumu”. Man pašam būt klāt ekskursijā, kā tas ir parasti, neizdevās simtprocentīgi, taču protokola nodaļas darbinieks Zigmārs Gratkovskis lieliski novadīja ekskursijas daļu, kurā tika izrādītas Saeimas galvenās ēkas telpas un izstāstīts šis tas no vēstures.
Kā jau vienmēr pēc „oficiālās daļas” ekskursiju noslēdzām pie gabaliņa kliņģera ar jautājumu un atbilžu daļu. Diemžēl no reizes uz reizi secinu, ka sabiedrības informētība par Saeimas un deputātu darbu, kā arī valsts iestāžu darbu kopumā, ir zemā līmenī un „trūcīga”. Tādēļ ceru, ka manu ekskursiju dalībniekiem pēc tikšanās ar mani, citiem deputātiem un Saeimas darbiniekiem, pavērsies plašāks skats un arī radīsies viedoklis par valsts pārvaldi un Saeimas darbu.
Paldies saldeniekiem par konfektēm un sagatavoto dāvaniņu – žurnāliņu no maniem Saldus apmeklējumiem kopā ar ģimeni! Veiksmi ikvienam šīs reizes ciemiņam skolas gaitas noslēdzot! Pavasarī turēšu īkšķus!
Šī mēneša „tradicionālā” ekskursija, ko organizēju katra mēneša ceturtajā ceturtdienā pulksten četros (4/4/4), atkal bija nedaudz savādāka kā citas. Patiesībā laikam jau katra ekskursija ar kaut ko atšķiras no citām, taču šī bija īpaša ar Rīgas improvizācijas teātra (www.rigasimprovizacijasteatris.lv) aktieru klātbūtni ekskursantu vidū, kā arī līdz šim jaunāko dalībnieku – 3,5 mēnešus veco Roju!
Kā jau nosaukums to atklāj, Improvizācijas teātris strādā bez iepriekš sarakstīta materiāla, tātad darbības un dialogi rodas uzstāšanās laikā – jautri, bet arī neparedzami! Piemēram, jaunie aktieri bija sagatavojuši nelielu pārsteigumu mums, ekskursijas vadītājiem – biļetes uz izrādi. Cepuri nost, pārsteigums tiešām izdevies!
Taču arī no mūsu puses izdevās labs, bet, jāatzīst, neparedzēts „izgājiens”. Brīdī, kad nostājāmies uz trepēm pie Saeimas galvenās ēkas, lai uztaisītu pāris kopīgas fotogrāfijas, piebrauca Saeimas priekšsēdētāja, Solvita Āboltiņas kundze, un nofotografējās kopā ar mums. Nu, plānodams nesaplānosi šādas lietas!
Pašai ekskursijai gan scenārijs palika nemainīts, un šoreiz Saeimas galveno ēku kopā ar mani izrādīja par ekskursijām galvenā atbildīgā – Gunta Gaigala. Kā vienmēr, ārpus tradicionālā maršruta, parādīju viesiem telpu, kurā izvietotas Saeimai dāvinātās dāvanas, un šoreiz arī Juridiskās komisijas sēžu zāli un savu kabinetu, kuru dalu ar partijas biedru Alekseju Loskutovu. Tieši šodien arī Aleksejs bija palicis darbā ilgāk, par ko ekskursantiem bija patiess prieks, jo varēja arī viņam uzdot dažus jautājumus.
Noslēgumā, protams, kliņģeris un limonāde Vienotības frakcijas telpās ar spraigām sarunām un izciliem jautājumiem no viesu puses.
Ceru, ka gan aktieriem, gan pārējiem ekskursantiem mūsu organizētā ekskursija patika, un varu vēlreiz mudināt pieteikties jebkuru interesentu uz nākamo ekskursiju pa e-pastu anete.jurcika@saeima.lv.
Nākamā regulārā ekskursija 2013. gada 24. janvārī, plkst. 16:00.
Ja kādam ir vēlme apmeklēt Saeimu un satikt mani citā laikā, tad arī ir jāsazinās ar manu palīgu pa e-pastu anete.jurcika@saeima.lv, lai vienotos par ārpuskārtas ekskursijas laiku. Protams, tas ir iespējams un maksā tikai Jūsu laiku!
Rīgas Centrālā bibliotēka (www.rcb.lv) mājo jaunās telpās Brīvības ielā 49/53, 2., 6. un 7. stāvā. Ar nožēlu jāatzīst, ka līdz šim nebiju izmantojis iespēju tās visas apskatīt, jo uzturēties bibliotēkas gaišajās, siltajās un mājīgajās telpās ir patiesi jauki, gan fiziski, gan emocionāli.
Tādēļ vēl jo vairāk prieka par otrdien, 20. novembrī, bibliotēkā organizēto tikšanās cikla „Restartējot saknes: es protu vācu valodu” pasākumu. Tikšanās cikla galvenais organizators ir Tālivaldis Kronbergs, kurš ir arī Latvijas studentu vortāla StudentNet (www.studentnet.lv) galvenais redaktors. Lai pasākums varētu norisināties, neiztikt arī bez Centrālās bibliotēkas mākslas un mūzikas nodaļas vadītājas Daces Sikas atbalsta. Organizatoru mērķis – kopīgā dialogā iesaistīt ar Vāciju un/vai vācu valodu saistītus cilvēkus, un veicināt vācu valodas lietošanu un atbalstu Latvijā.
Pirms diskusijas visi klātesošie tika iesaistīti kopīgā vācu dziesmu dziedāšanā un jautājumu viktorīnā, kur balvās bija biļetes uz kinoteātra „Splendid Palace” filmu Gerhard Richter – Painting (www.splendidpalace.lv/lv/movies/soon) un grāmatas no bibliotēkas krājumiem.
Salaspils novada domes deputāts, Nacionālā botāniskā dārza direktors un arī Latvijas Zaļās partijas biedrs Andrejs Svilāns un es, kā Latvijas Republikas 11. Saeimas deputāts, bijām šī pasākuma īpašie viesi. Mūsu uzdevums bija pasākuma dalībniekiem un interesentiem stāstīt par savu ceļu, kā nonācām pie vācu valodas zināšanām. Atbildējām arī uz jautājumiem par saviem vaļaspriekiem, vācu valodas pielietojumu ikdienā darbā un sadzīvē, kā arī citās jomās (arī politikā).
Īsi pirms pasākuma savu dalību šajā diskusijā bija pieteicis iepriekš programmā neminēts viesis no Brēmenes, brīvprātīgās apvienības „Infobalt” (www.infobalt.de) valdes loceklis, liels Baltijas valstu atbalstītājs un entuziasts Alberts Kaspari (Albert Caspari). Alberts Kaspari, vācietis būdams, ļoti labi runā latviski (Interesanti - iemācījies valodu tikai klausoties, kā runā vietējie Latvijā!). Pasākumā viņš dalījās ar savu pieredzi Latvijā un par latviešiem. Alberts Kaspari reizi mēnesī vada radio raidījumu, kurā intervē dažādu jomu Latvijas pārstāvjus. (www.baltische-stunde.de).
Pēc pasākuma oficiālās daļas, pie kopīgas kafijas tases visiem klātesošajiem bija iespēja uzdot vēl neuzdotos jautājumus man, Andrejam un Albertam, kā arī savstarpēji apspriest savas īpašās attiecības ar vācu valodu.
Šodien, 18. novembrī - Latvijas Republikas proklamēšanas 94. gadadienā – man, kā Saeimas deputātam, bija virkne pasākumu, kuros piedalīties, atzīmējot šos nozīmīgos svētkus.
Pulksten 9.00 valsts augstākās amatpersonas tika aicinātas uz tradicionālo ekumēnisko dievkalpojumu. Viesu starpā, protams, bija gan Valsts prezidents Andris Bērziņš, premjerministrs Valdis Dombrovskis, gan Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa.
Pulksten 11.00 valsts augstākās amatpersonas, Saeimas deputāti, akreditētie vēstnieki un sabiedrisko organizāciju pārstāvji devās ziedu nolikšanas ceremonijā pie Brīvības pieminekļa. Pasākumā ar milzu ziedu klēpjiem ieradās arī Vienotības jaunieši. Šoreiz jaunieši sociālajā tīklā bija uzsākuši akciju, kur, par katru nospiesto „Like” apsolījās aiznest vienu rozi. Tā viņi ar 700 rozēm izrādīja cieņu Latvijas valstij. Tas patiesi bija skaisti un pamanāmi! Malači! Šīgada svētki izcēlās arī ar neierasti lielo skaitu nerezidējošo vēstnieku piedalīšanos pasākumos. Pēc Saeimas Kancelejas protokola nodaļas sniegtās informācijas, bija ieradušās 30 ekselences, kuru rezidences vieta nav Latvija, bet kas pilda pienākumu reprezentēt savu valsti Latvijā.
Vēlāk, jau pulksten 12.00 notika Saeimas svinīgā sēde, kurā runu teica Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa. Savā uzrunā priekšsēdētāja daudzkārt pieminēja pārvarēto ekonomisko krīzi, uzlabotos ekonomiskos rādītājus, demogrāfijas problēmas, nevienlīdzību, integrāciju Eiropas Savienībā un citas tēmas. Citāts no Āboltiņas kundzes runas: „Ekonomiskās izaugsmes rādītāji acīmredzami kāpj. No ekonomiskās krīzes vissmagāk skartās valsts pašlaik jau esam kļuvuši par Eiropā visstraujāk augošo ekonomiku. Taču katrs individuāli to sajutīs tikai pēc zināma laika, arī tie ir ekonomikas likumi. Pie tam daudz satraucošāki par statistikas datiem ir rādītāji, ko mērīt ir grūtāk, bet kuri mūsu tautas izdzīvošanu un attīstību ietekmē tikpat būtiski – tā ir uzticēšanās savai valstij.”
Nacionālo bruņoto spēku (NBS) vienību militārā parāde 11. novembra krastmalā pulksten 14.00, neskatoties uz drēgnajiem laikapstākļiem, pulcēja tūkstošiem skatītāju. NBS parādē pārstāvēja septiņas regulāro spēku un triju Zemessardzes novadu vienības, kā arī NBS orķestris, piedalījās arī divas Valsts robežsardzes (VRS) un pa vienai Valsts policijas un Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta vienībai. Bija arī viesi - Igaunijas Aizsardzības spēku, Lietuvas un Norvēģijas Bruņoto spēku karoga grupa un Baltijas Aizsardzības koledžas karoga grupa. Parādi noslēdza bruņoto spēku un robežsardzas bruņojuma, tehnikas un transporta demonstrējums. Savukārt Daugavā varēja vērot Jūras spēku flotiles un VRS kuģus un kuteri.
Valsts prezidenta svinīgā uzruna pie Brīvības pieminekļa pulksten 20.00 vakarā šoreiz iezīmējās ar ļoti sirsnīgiem elementiem. Proti, pirms kāda laika tika izsludināts konkurss bērniem, ar nosaukumu „Mana kā Valsts prezidenta uzruna Latvijai dzimšanas dienā”. Jau vairākas dienas pirms svinīgā pasākuma bija izskanējusi informācija, ka prezidents fragmentus no skolēnu iesūtītajām runām iekļāvis savā svētku uzrunā. To arī viņš izdarīja, un rezultāts lielisks, un nesakiet, ka viens cilvēks neko nespēj ietekmēt! Pat bērni spēj ielikt daļiņu no sevis Valsts prezidenta uzrunā tautai.
Vakars noslēdzās ar Valsts himnas dziedāšanu un svētku uguņošanu 11. novembra krastmalā. Šāda, lūk, izskatās Latvijas gadadiena „deputāta ādā”.
Kā zināms, jebkurš var pieteikties ekskursijai Saeimā un izstaigāt vēsturiskās telpas kompetenta gida pavadībā. Taču, manuprāt, viesiem būtu tikpat interesanti satikties ar Saeimas deputātiem vai Saeimas darbiniekiem, uzzināt par viņu ikdienas darbu, uzskatiem un personisko redzējumu par Saeimā notiekošo. Šī iemesla dēļ ar visiem, kas atsaucas uz manu aicinājumu ekskursijai, tiekos arī es pats personīgi.
Šoreiz, 16. novembra rītā, Saeimā viesojās Jelgavas 4. pamatskolas skolēni, un es kopā ar Edgaru Baldunčiku (Vienotības frakcijas konsultantu juridiskajos jautājumos), izvedām viņus caur Saeimas galvenās ēkas telpām, parādījām ārvalstu delegātu dāvanas Latvijas valstij, kā arī apmeklējām Vienotības frakcijas telpas.
Cik vien iespējams, vienmēr cenšos visu pastāstīt vienkāršā valodā, lai ekskursanti, kas ikdienā nav saistīti ar politiku, saprot, ko īsti nozīmē būt Saeimas deputātam un ar ko un kā nodarbojas Saeima. Tāpēc arī uzskatu, ka nav muļķīgu jautājumu, - jo, kā gan cilvēks varētu zināt, kāda ir Saeimas ikdiena! Skolnieku jautājumi bija dažādi. Viens jautāja, cik man gadu, cits - kā tiek plānota Saeimas un mana personīgā darba nedēļa. Šoreiz mazajiem viesiem pats pajautāju, vai viņi zina, kāda ir deputāta alga, uz ko nāca pretjautājums – to vispār drīkst zināt? Pastāstīju gan kā deputāta alga veidojas, gan kā tā tiek tērēta.
Ceru, ka Jelgavas 4. pamatskolas skolniekiem ekskursija paliks atmiņā kā vērtīga pieredze, un aicinu arī Jūs sekot līdzi sociālajos tīklos izvietotajiem uzaicinājumiem apmeklēt Saeimu.
Katra mēneša ceturtajā ceturtdienā pulksten četros ir iespēja pieteikties ekskursijai, taču cenšos panākt pretim, ja kāda lielāka grupa, kā šajā gadījumā - klase, ļoti grib atbraukt ciemos, taču netiek manis noliktajā ikmēneša ekskursijas dienā. Visas ekskursijas ir bezmaksas.
Ja arī Tev/Jums ir parādījusies vēlme atnākt ciemos, droši rakstiet manam palīgam Anetei Jurcikai uz e-pastu: anete.jurcika@saeima.lv.
Pirmo reizi Rīgas Lietuviešu vidusskolā (http://www.rlvs.lv/) viesojos vairāk nekā pirms gada, kad biju 10. Saeimas deputāts un deputātu grupas sadarbībai ar Lietuvas parlamentu vadītājs. Toreiz ne tikai iepazinos ar šīs skolas pedagogiem, bērniem, lielisko atmosfēru un skolas panākumiem, bet arī ar tās nākotnes plāniem. No 2011. gada 23. novembra esmu 11. Saeimas deputātu grupas sadarbībai ar Lietuvas parlamentu vadītāja vietnieks (grupu vadīt „atdevām” Romualdam Ražukam, kurš pēc tautības ir lietuvietis). Ļoti ceru, ka Saeimas deputātu un Rīgas Lietuviešu vidusskolas sadarbība turpināsies.
Šogad 30. septembrī Rīgas Lietuviešu vidusskola svinēja savu 20 gadu jubileju. Kaut arī ļoti vēlējos, diemžēl toreiz man nebija iespēja apmeklēt jubilejas svinības pasākumus, taču nolēmu viesošanos atlikt uz kādu vēlāku un brīvāku brīdi. Latvijas 94. dzimšanas dienas priekšvakars bija piemērots laiks, lai apciemotu brāļu tautas vidusskolu, un 16. novembra rītā devos ciemos.
Kā dāvanu skolai un bērniem nodevu skolas bibliotēkai manis sastādītus lugu krājumus Hermaņa Paukša „Ak, Dievs, kādi murgi”, „Piedod Bokačo, ja vari” un Andra Zeibota „Reģenerācijas karnevāls”. Katru divos eksemplāros. Visās grāmatās atstāju personīgu ierakstu „Rīgas Lietuviešu vidusskolai draudzībā - sastādītājs Ingmārs Čaklais”. Hermanis Paukšs un Andris Zeibots ir vieni no maniem mīļākajiem latviešu dramaturgiem. Abi autori ir ne tikai visvairāk iestudētie autori Latvijas amatierteātros (tātad arī jauniešu teātros), bet savos darbos ir arī provokatīvi, rosinoši un uzmundrinoši, tieši tādi, kādi ir nepieciešami jaunatnes domāšanas veicināšanai. Lai noder un izdodas!
Ar skolas direktori Aldonu Treiju pārrunājām gada laikā padarīto, izstaigājām jaukās un omulīgās skolas telpas, tai skaitā ziemas dārzu, kas ar katru dienu kļūst arvien krāšņāks. Apskatījām moderno sporta halli, pārrunājām skolas plānus, tai skaitā jauno aktu zāles celtniecības projektu, kas ļautu visiem skolniekiem vienlaicīgi piedalīties ikvienā lielajā skolas pasākumā. Lepnums, mīlestība un rūpība, ar kādu direktore runā par daudzviet skolā apskatāmajiem bērnu (tajā skaitā arī jau absolventu) mākslas darbiem, ir īpašas uzslavas vērts.
Šoreiz sanāca, ka apdāvinājām viens otru, jo skolas direktore Aldona Treija pasniedza man grāmatu „Rīgas Lietuviešu vidusskola 1991 – 2011” ar pašrocīgu ierakstu: „Ļoti cienījamam Saeimas deputātam I. Čaklā kungam! Rīgas Lietuviešu vidusskolas kopiena vēlas, lai Jūs mūs arī zinātu un būtu uzticīgs draugs. Skolas vārdā direktore Aldona Treija”. To arī apņemos.
Daudz labi vēlējumi aizgājušajā skolas jubilejā! Sveicieni un veiksmes Rīgas Lietuviešu vidusskolai un tās censoņiem Latvijas valsts svētkos!
Mēs, visa ģimene, Lāčplēša dienu uzsākām, atsaucoties Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja retajam piedāvājumam apskatīt Latvijas valsts proklamēšanas brīža vienīgo vizuālo liecību, unikālo Latvijas valsts vēstures relikviju - Viļa Rīdzenieka lielformāta kolorēto oriģinālfotogrāfiju "Latvijas valsts pasludināšana 1918. gada 18.novembrī". Tikai šodien muzeja darbinieki ik stundu rīkoja speciālu ekskursiju un stāstīja par šīs fotogrāfijas tapšanu un saglabāšanu līdz mūsdienām. Neliels stāstījums un sarunas bija arī par Rīgas brīvības cīņu notikumiem, kam par godu mēs svinam Lāčplēša dienu.
Katram ir iespēja šo unikālo fotogrāfiju apskatīt Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā tikai no 8. - 25. novembrim, kā arī pieteikties uz tematiskajām ekskursijām (http://ejuz.lv/yzlvy).
Vienlaikus muzejā norisinājās arī Ģimenes diena, kas kļuvušas tradicionālas un kurās muzejs gaida gan lielos, gan mazos. Šoreiz mazie zīmēja apsveikumu Latvijai dzimšanas dienai, skolnieki un vecāki atbildēja uz jautājumiem, uz kuriem atbildes varēja atrast muzeja ekspozīcijā, un aizpildīja burtu labirintu. Pateicoties muzeju darbinieku iniciatīvai un idejām, kā iesaistīt apmeklētājus, patiešām daudz uzzinājām!
Pa ceļam no Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja uz Brīvības pieminekli nevarēja neievērot atjaunotās Doma baznīcas lepno stāju. Paldies restauratoriem par nesavtīgo darbu, kas veikts no visas sirds un ar labāko attieksmi kāda iespējama, jo citādi šādu rezultātu nav iespējams sasniegt!
Šogad Lāčplēša diena ir īpaša, jo ne tikai svinam uzvaru Rīgas brīvības cīņās, bet arī Brīvības pieminekļa goda sardzes atjaunošanas 20. gadadienu, kurai tika veltīta īpaša svinīgā godasardzes maiņa.
Kā jau ierasts 11.novembrī pie Brīvības pieminekļa notika militārā parāde, kuras laikā Valsts prezidents Andris Bērziņš svinīgi sasveicinājās ar militārās parādes dalībniekiem, kam sekoja svinīgā prezidenta uzruna. Ziedus pie Brīvības pieminekļa nolika Valsts prezidents Andris Bērziņš, Aizsardzības ministrs Artis Pabriks un Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālmajors Raimonds Graube.
Pasākumā pie Brīvības pieminekļa piedalījās arī ārvalstu vēstnieki, Saeimas vadība un deputāti, Ministru prezidents un ministri un dažādas militārpersonas, kas kopā ar citām valsts amatpersonām nolika ziedus parādes noslēgumā. Vēlāk to varēja izdarīt arī katrs klātesošais.
Visas dienas garumā pilsētā brīvprātīgie dalīja sarkanbaltsarkanās lentītes un Latvijas karodziņus. Kam lentīte nebija jau piesprausta pie krūts, bez izņēmuma to piestiprināja pie mēteļa atloka vai cepures. Tā veidojās ļaužu simti ar vienotu sarkanbaltsarkano simbolu pie sirds un patriotiskām domām galvā.
Līdzīgas sajūtas radīja arī militārā parāde, jo tā nav vienkārši garām soļojošu vīru (un sievu!) gājiens, bet gan acīmredzamas cieņas izpausme Latvijas valstij, tās aizstāvjiem un patriotiem. Paldies par šīm emocijām ikvienam dalībniekam!
Daudziem šī diena noslēdzās ar svecīšu nolikšanu pie Rīgas pils mūra Daugavmalā, kas katru gadu ir ļoti sirsnīgs un skaists notikums. Uguns liesmiņas un svecīšu smarža valdzina un sasilda.
Daudz cilvēku pulcējas arī Strēlnieku laukumā, kur dega ugunskurs un ar priekšnesumiem uzstājas grupas "Auļi" un "Vilki".
Jāatzīst, ka šodien Rīgā kūsāja dzīvība, pilsēta pulsēja un bija Latvijas centrs un sirds, jo daudzviet notika dažādi pasākumi un notikumi. Cilvēki iedvesmojās viens no otra un svētku sajūtas, bija jautri un sveica cits citu.
Atgādinājumam - šajā dienā pirms 93 gadiem, 1919. gada 11. novembrī, Rīgas iedzīvotāji un jaunizveidotās Latvijas armijas vienības sakāva Pāvela Bermonta un vācu ģenerāļa Rīdigera fon der Golca vadīto armiju, tāpēc par godu šim notikumam Latvijā tiek svinēta Lāčplēša diena.
Lāčplēša dienas svētku noskaņā Okupācijas muzejā (www.okupacijasmuzejs.lv) tika atklāta pagaidu ekspozīcija, kuras autori ir vēsturnieks Ojārs Stepens un mākslinieks Rolands Vēgners. Muzeja darbinieki uzsver, ka apzināti tā ir tieši šī diena, kas ir simbols brīvībai un uzvarai, izceļot latviešu pretošanos okupāciju varām un valstiskuma saglabāšanas apziņai okupāciju gados.
Okupācijas muzeja telpās, Strēlnieku laukumā 1, notiek rekonstrukcija un sākot ar 1.novembri tas mitinās pagaidu telpās bijušajās ASV vēstniecības ēkā, Raiņa bulvārī 7, Rīgā.
Īpaši jāpateicas Okupācijas muzeja kolektīvam, kas vienas nedēļas laikā spēja pilnvērtīgi sagatavoties un „pārcelt” izstādi, lai šodien to atvērtu apskatei. Izstādē apskatāmi dažādi dokumenti, fotogrāfijas un līdz šim neeksponēti priekšmeti. Izstāde iezīmējas arī ar vairākiem interaktīviem eksponātiem, kas apmeklētājiem dod iespēju pašam „pielikt roku” šajā izziņas procesā. Un šodien pārliecinājos, ka jaunākajai paaudzei tas ir patiesi labs stimuls izziņas veicināšanai.
Pagaidu ekspozīcijas atvēršanā starp apmeklētājiem bija vairāki Saeimas Okupācijas muzeja atbalsta grupas deputāti (arī man ir tas gods būt šajā grupā). Izstādi svinīgi, ar lentas pārgriešanu, atklāja šīs grupas vadītāja un Kultūras ministrijas parlamentārā sekretāre Inese Laizāne. Pasākuma galvenā vadītāja gan, protams, bija muzeja direktore Gundega Michele.
Aicinu arī Jūs apmeklēt šo informācijas bagāto izstādi, lai uzzinātu, izzinātu un saprastu! Uz šo izpratni mudiniet arī citus!
Muzeja jaunās ekspozīcijas muzeja pagaidu telpās atklāšanas brīdis.
Latvijas Okupācijas muzeja biedrības valdes priekšsēdētāja Valtera Nollendorfa uzruna un izstāžu kuratora, pagaidu ekspozīcijas autora Ojāra Stepina uzruna.
Saistībā ar TV pārraidīto sižetu vēlos uzsvērt šādus apstākļus:
Lieta nekādā ziņā nav saistīta ar Daces Čaklās notāra amata pienākumu pildīšanu, bet gan saimniecisko darbību, ko veic pilnīgi visi notāri kā pašnodarbinātās personas, lai nodrošinātu savu notāru biroju darbību. (Zvērināti notāri valsts līdzfinansējumu nesaņem ne santīma, visu nopelna paši pēc Ministru Kabineta stingri noteiktām taksēm.) 2011.gada beigās Valsts Ieņēmumu dienests (VID) uzsāka Daces nodokļu auditu, un radās domstarpības par šo pakalpojumu attiecināmību uz viņas saimnieciskās darbības izdevumiem. Strīds par šo jautājumu šobrīd nodots izšķiršanai tiesā.
Nodibinot notāru biroju, Dacei bija nepieciešama palīdzība visu saimniecisko jautājumu risināšanā (biroja stratēģija, darbinieku sameklēšana un apmācība, personāla vadība, budžeta izstrāde, telpu iekārtošana, apsaimniekošana un pārvaldīšana, mediju monitorings, mājas lapas izveide un uzturēšana, sabiedrisko attiecību pakalpojumi, iekšējā un ārējā komunikācija, izglītības projekti, tulkojumi, mediācijas pakalpojumi, tehniskais nodrošinājums utml.). Mēs vienojāmies, ka mana firma sniegs Dacei šos pakalpojumus, pilnībā atbrīvojot viņu no šādu jautājumu risināšanas, lai viņa var pilnvērtīgi paaugstināt savu kvalifikāciju un pēc iespējas vairāk un efektīvāk sniegt notariālos pakalpojumus klientiem.
Mana firma uzņēmās šīs palīdzības sniegšanu ne tāpēc, ka esmu Daces vīrs vai lai palīdzētu viņai „nemaksāt nodokļus”, bet gan tāpēc, ka man bija nepieciešamā pieredze un zināšanas, jo pēc izglītības esmu jurists, ilgus gadus biju liela farmācijas uzņēmuma tehniskais konsultants un man bija prakse arī sabiedrisko attiecību jautājumu risināšanā lielā pašvaldībā. Mērķis pakalpojumu sniegšanai bija viens - izveidot Daces Čaklās notāra biroju par vienu no kvalificētākajiem notāru birojiem Latvijā, kas arī tika veiksmīgi sasniegts.
Tika noslēgti attiecīgi sadarbības līgumi, un par sniegtajiem pakalpojumiem atbilstoši tirgus cenām mana firma, kurā tobrīd strādāja trīs darbinieki, saņēma atlīdzību, no kuras esmu nomaksājis visus paredzētos nodokļus. Līdz 2009.gada 31.decembrim uzņēmuma ienākumu un iedzīvotāju ienākumu nodokļa likme bija vienāda - 15 %, un tikai no 2010.gada tās kļuva atšķirīgas, veidojot 11% starpību. Manas firmas un Daces sadarbība tika pārtraukta 2010.gada aprīlī, t.i., četrus mēnešus pēc nodokļu likumdošanas izmaiņām un pusgadu pirms manas ievēlēšanas par Saeimas deputātu.
Attiecībā uz interešu konfliktu, ka man piederoša firma sniegusi pakalpojumus Dacei Čaklajai, jāņem vērā, ka 06.04.2010. Administratīvā apgabaltiesa spriedumā lietā Nr. A42529307 atzinusi: „zvērināta notāra atrašanās interešu konflikta situācijā ir iespējama, tam veicot Notariāta likuma 65.un 66.pantā noteiktās darbības. Savukārt, zvērināta notāra darbības, kas vērstas uz savas prakses (sava biroja) darba organizēšanu, ir atzīstamas par tādām, kas ir veiktas privāto tiesību jomā.” Spriedums stājies likumīgā spēkā.
VID nav veicis auditu man piederošajā firmā, un TV sižetā publiskotā informācija, par ko VID atklājis nesakritības Daces Čaklās un manas firmas deklarācijās ar starpību Ls 29 000, neatbilst patiesībai. Pie tam, ziņas par Daces saimnieciskajiem darījumiem VID neatļauti izpaudis Notāru padomei, ko jau atzinusi arī Datu valsts inspekcija. Turklāt informācija ir neprecīza un ziņas par skaitļu nesakritībām nav VID oficiālais vai neoficiālais viedoklis, bet gan Notāru padomes nepamatots pieņēmums.
Uz prettiesiski iegūtas un neprecīzas informācijas pamata Notāru padome sniegusi atzinumu, ka notāri saimnieciskajā darbībā nav tiesīgi izmantot ārpakalpojumus sabiedrisko attiecību, juridiskās palīdzības, komunikācijas u.c. jomās, tomēr tas pamatā ir VID viedoklis, kas acīmredzami ignorē Notariāta likumā noteikto principu, ka notāri savā saimnieciskajā darbībā ir neatkarīgi. Iebildumi par šī principa neievērošanu un nelikumīgi iegūtas informācijas izmantošanu izraisīja strīdu starp Daci Čaklo un Notāru padomi par ētikas normu pārkāpumiem. Nesagaidot VID galīgo lēmumu audita lietā, Notāru padome steidzamības kārtībā izskatīja disciplinārlietu un ierosināja izslēgt Daci Čaklo no notāru sastāva, kas rada bažas par padomes ieinteresētību šajā lietā. Tieslietu ministrs šo lēmumu nav atbalstījis.
Veicot uzņēmējdarbību, neesmu izdarījis nekādus pārkāpumus – neesmu organizējis nodokļu optimizācijas shēmas un neesmu iesaistījies jebkādās citās prettiesiskās darbībās.
Citus komentārus TV sižeta sakarā nesniegšu līdz brīdim, kamēr tieslietu ministrs savas kompetences robežās nepieņems attiecīgu lēmumu un kamēr nestāsies spēkā tiesas lēmums nodokļu lietā. Apliecinu, ka attiecībā uz tiesas lēmumu, lai kāds tas būtu, rīkošos atbildīgi, un arī Dace Čaklā izpildīs tiesas nolemto.
Katra mēneša ceturtajā ceturtdienā četros dienā vadu ekskursiju LR Saeimā. Tā jau ir kļuvusi par tradīciju. Vispirms kopā ar Saeimas gidu izstaigāsim oficiālās telpas, bet pēc oficiālas pastaigas aizvedīšu arī tur, kur parasti ekskursantus neved.
Vēlāk izstāstīšu par parlamenta darbu un atbildēšu uz jautājumiem. Būs arī kāds pārsteigums!
Tātad - tiekamies ceturtdien, 25. oktobrī 16.00!
Par iepriekš notikušajām ekskursijām var izlasīt aktualitāšu arhīva sadaļā Sabiedrība. Bildes var apskatīt arī manās galerijās www.draugiem.lv.
Kā rakstīts kampaņas „Par dzīvību” mājas lapā www.pardzivibu.lv: „Mēs – neatkarīgu labas gribas cilvēku un dažādu nevalstisko organizāciju kopa - esam apvienojušies kampaņā PAR DZĪVĪBU. Mēs aicinām ikvienu mums pievienoties – ar labām domām, vārdiem, darbiem un finansiālu atbalstu.”
Šo svētdien, 14.oktobrī, manas draudzes baznīcā - Jāņa baznīcā, pašā Vecrīgas sirdī, notika kampaņas „Par dzīvību” noslēguma pasākums – koncerts „Grēksūdze” un kopīga lūgšana par mūsu bērniem.
Vēlā pēcpusdienā kopā ar ģimeni devos uz pasākumu. Koncertā uzrunas teica vairāku konfesiju mācītāji, aktieri Rūdolfs Plēpis un Kristīne Klētniece lasīja dzeju, muzicēja Anete Kozlovska, Goran Gora, Rolands Ūdris un Ilona Balode, Jānis Kurševs, Lady Sweet, Evita Zālīte un Amanda, Rūdolfs Plēpis, Māra Bērziņa, Diāna Buša un citi.
Priecājamies par šo jauko koncertu, domājot par un ar saviem bērniem. Dažus no skaistajiem priekšnesumiem piedāvāju noklausīties arī šeit mājaslapā - www.caklais.lv.
Video:
Fragments no koncerta „Grēksūdze” - 1.
Fragments no koncerta „Grēksūdze” - Jānis Kurševs un Evita Zālīte
Fragments no koncerta „Grēksūdze” - Rolands Ūdris un Ilona Balode
Fragments no koncerta „Grēksūdze” – Rūdolfs Plēpis
Fragments no koncerta „Grēksūdze” – Goran Gora
Fragments no koncerta „Grēksūdze” – Lady Sweet - 1
Fragments no koncerta „Grēksūdze” – Lady Sweet - 2
Fragments no koncerta „Grēksūdze” – Evita Zālīte, Amanda un Ilze Grunte
6.oktobrī no pulksten 9.00 līdz pulksten 15.00 Valmieras Rātslaukumā un vecpilsētas teritorijā norisinājās tradicionālais Simjūda gadatirgus, kurā arī šogad notika pirkšana, pārdošana un kaulēšanās. Simjūda tirgus piedāvāja gan iepirkšanās prieku lieliem un maziem, gan iespēju piedalīties atrakcijās un muzikālajās aktivitātēs.
Simjūda gadatirgū bija arī dziesmas, dejas un citas izklaides. Tirdziņa koncerta programmā bija mīmu duets „Tādi esam” no Rīgas un pašmāju kolektīvi – folkloras kopa „Trīnes”, senioru ansamblis „Dziesmotā senatne”, Valmieras Jaunatnes centra „Vinda” estrādes vokālā studija, deju kopa „Liesmiņa”, vokālā studija „Smaidiņi”, deju kopa „Pērkonītis”, deju kopa „Delveri” un vokālā grupa „Notiņas”, pilsdrupās pie „Liepziediem un Rozmarīna” - pūtēju orķestris „Signāls” un muzikants Alberts Rokpelnis, savukārt no plkst.12.00 ikviens bija laipni aicināti uz Sv.Sīmaņa baznīcu, kur apskatīt ērģeles ielūdza Līga Ivāne un Fridrihs Ladegasts.
Ja nu kaut kas mūsdienās pietrūkst cilvēkam, tad tās ir pozitīvās emocijas. Nav labāka veida iegūt pozitīvās emocijas, kā vienam otru atbalstot. Labas emocijas var dot un gūt tiekoties un sakot labas lietas. Par satikšanās vietu noder pilsētas svētki, pilsētas pasākumi, koncerti un tirdziņi. Protams, arī pats tirdziņš ir savstarpējs atbalsts, jo ir cilvēki, kas kaut ko ražo, izgatavo vai rada, un ir cilvēki, kas to pērk, iegūst vai iemaina. Interesanti, ka ikviens līdzīgu lietu var nopirkt veikalā, bet katrs pircējs nāk uz gadatirgu, lai atdotu dažkārt pat lielāku naudu nekā veikalā, jo zina, ka pērk no ražotāja vai amatnieka rokas, no pirmavota, tātad emocionāli tuvāk. Dažkārt pat nav svarīgi, vai mēs emocijas gūstam nopērkot medu, gaļu, sieru, koka dēlīti, karoti, grozu, krēslu, kaltu pakaramo, sveci vai cepuri. Pats process arī sagādā baudu.
Man šādos gadatirgos, protams, patīk kaut ko nopirkt, bet līdzekļi, kurus varu tam atvēlēt, ir ierobežoti. Turklāt, ne vienmēr visu, ko var nopirkt, ir kur pielietot, tāpēc bieži gadās sevi „piebremzēt”. Piemēram, šoreiz mani uzrunāja sirsnīgās šūtās lellītes, un tās noteikti agri vai vēlu iegūs savus draugus.
Simjūda gadatirgus bija ļoti plašs un tajā varēja noskatīt visdažādākās lietas. Jācer, ka ikviens atrada to, ko viņš gribēja. Mēs paši tikām pie milzu saimes bļodas, pie lielā virtuves koka dēlīša, labi nožāvētas gaļas, adītām ziemas biksēm, maizes un piparkūkām. Tik neceriet, ka piparkūkas sagaidīs Ziemassvētkus!
Oktobra sākuma sestdienā, izmantoju iespēju satikties ar tiem, kas izteikuši vēlēšanos ar mani personīgi pārrunāt aktualitātes Latvijas politikā vai savā dzīvē. Lielākoties cilvēkiem, ar kuriem tiekos, pašiem ir interese par tēmām, kas skar viņu nozari darbā vai sabiedriskajā dzīvē. Tiekoties diskutējam, konsultējam viens otru, uzmundrinām, dodam padomus un ierosinājumus. No sarunām secinu, ka ļoti daudzas politiķu darbības vēlētājiem ir nesaprotamas un neizskaidrotas, tādēļ ir svarīgi, ka man ir iespēja tikties un skaidrot Saeimā diskutēto, pieņemto vai izlemto.
Šajās brīvdienās biju Valkas pusē un man bija iespēja piedalīties arī ļoti interesantā pasākumā - Rudens kokteilis Raiņa ielā.
Tajā pašā laikā Igaunijas pusē Valgā notika Livonijas Miķeļdienas gadatirgus, kurā arī iegriezos. Interesanti, ka Igaunijas gadatirgū puse tirgotāju bija no Latvijas. Tas bija gan interesanti, gan noderīgi.
Taču Latvijas pusē notiekošie Raiņa ielas svētki vilināja atpakaļ. Turpat pie robežas notika individuālās fotosesijas ar robežstabu Pēteri, igauņu putras baudīšana, igauņu – latviešu valodas pārbaude (Latvijas – Igaunijas institūta vadībā), kontroles lapu un programmu saņemšana. Kontroles lapās bija jāsavāc 10 zīmodziņi no svētku notikumu vietām, kas deva iespēju iegūt atlaižu kuponu turpmākos pasākumos Valkā.
Tad nu dabūjuši kontroles lapas devāmies uz pirmo kontrolpunktu - Varžupītes princešu un prinču pleznskrējienu. Šajās „sporta sacensībās” uzreiz uzsākām aktīvu dalību un uzstādījām augstus rezultātus, kurus pārspēt nebija pat pa spēkam bijušajam Valkas pilsētas domes priekšsēdētājam Ventam Armandam Krauklim, kurš pateicoties mūsu aktivitātēm arī tika „ierauts” azartiskajā pleznskrējienā.
Motocikla riepas mešanas sacensības vadīja Valkas neatkarīgie rokeri. Tā kā ar riepu mešanu reti kuram veicās, tad noskumušos prātus līksmus darīja turpat blakus spēlējošie ielu muzikanti. Mēs satikām blici „Vecie turnavieši”, kas visi kā viens pārstāvēja agrāk Turnu, tagad Valku. Ilgi nebija jāgaida un valcēnieši „uzgrieza danci”.
Skvērā pie Valkas Lugažu evaņģēliski luteriskās baznīcas jauniešu kustība AWARD aicināja bērnus un arī pieaugušos izkrāsot balodīšus, kuri kopā ar baltu balonu tika sasēdināti statīvos, ar kuriem vēlāk rotāja baznīcu.
Raiņa ielas svētkiem par godu baznīca bija atvērusi durvis (precīzāk sakot – lūku) uz torni, kurā varēja uzkāpt un apskatīt Valkas apkārtni. Pa ceļam uz torņa smaili baznīcā varēja apskatīt Valkas Mākslas skolas izstādi „Rudens ziedi krāsās”.
Pensionāru klubs „Zelta rudens” veidoja ziedu „Laika pulksteni”.
Pilsētas skvērā notika dzejas lasījums, kuru organizēja Valkas literārā apvienība un kurā uzstājās novada dzejnieki. Dzejnieki skatītājiem bija sagatavojuši īpašu velti – savas dzejas lapu ar autogrāfiem, kurus varēja iegūt katrs klausītājs.
Patīkami bija dzirdēt jaunus dzejniekus un prieks satikt profesionāļus, arī no Dramaturgu ģildes pirmsākumiem man jau pazīstamo Normundu Rudzīti. Valkā no paša autora rokām saņēmu viņa jauno dzejas izlasi „Van vet Āken”.
Pašā Raiņa ielas viducī pavārmākslas meistari dalījās ar grilēšanas noslēpumiem un knifiem, notika grilējumu izsole, labāko zīmējumu autoru sveikšana, amatiermākslu kolektīvu priekšnesumi. Valkas folkloras deju kopa „Sudmaliņas” dejā iesaistīja pat mani. Un tas vien jau bija jautri!
Bet tas nebija viss, kas todien tika Rudens kokteilī Raiņa ielā jaukts, taču visur būt klāt nepaspēju.
Jau atceļā uz mājām nodomāju, ka abas pilsētas Valga un Valka svētkus varētu svinēt kopā. Jo arī šoreiz Raiņa ielas svētki Valkā un Livonijas Miķeldienas gadatirgus būtu lielisks papildinājums viens otram, ja atrastos turpat blakus, nevis vairāku kilometru attālumā. To arī novēlu!
Tiku uzaicināts nosvinēt rudens iestāšanos „radošā un mākslinieciskā gaisotnē” - mediju grupas MTG lielajā rudens ballē. Uz šo pasākumu tika aicināti visi MTG darbinieki, sadarbības partneri, draugi un atbalstītāji. Šādus pasākumus apmeklēju ļoti reti, bet šoreiz nolēmu vienu piektdienu ļaut bērniem padauzīties bez vecāku uzraudzības un ar savu labāko draudzeni devos uz ballīti Mākslas akadēmijā. Ielūgumā norādīts – dress code „māksla tautai”.
Ballītes viesus sagaidīja bagātīgas uzkodas un plašs dzērienu klāsts, dejas pie grupu „PeR”, „Instrumenti” un „Zelta vilks” mūzikas, aktīva dalība TV šovu un raidījumu konkursos, kā arī visdažādākie pārsteigumi. Varēja apgleznot satelītšķīvi, jāt uz buļļa, uzzīmēt govi, lai piedalītos zīmējumu konkursā, salaulāties, dziedāt karaoke, piedalīties dažādos citos konkursos un izlozēs, laimējot grupas „Instrumenti” ģitāru, DVD disku, ceļojumu uz Stokholmu utml. Bija jautri!
Kā pagāja MTG Lielā rudens balle atspoguļots dažādos medijos.
Kopā ar vairākiem kolēģiem Saeimas Vienotības frakcijā vairākkārtīgi savstarpēji esam pārrunājuši izglītības un zinātnes jautājumus, kas viennozīmīgi ir specifiski, bet tie jāaizstāv valstiskā līmenī. Līdzīgi kā kultūrai arī zinātnei trūkst cilvēku, kas to grib, prot un var aizstāvēt. Viens no aktīvākajiem zinātnes aizstāvjiem Vienotības frakcijā ir deputāts Andris Buiķis, kas uzaicināja mūs apmeklēt Dr.Arnolda Ūbeļa (LU Associācija FOTONIKA-LV - http://www.lu.lv/fotonika-lv/) organizēto pasākumu 3. oktobrī LU Astronomijas Institūta Fundamentālo Ģeodinamisko novērojumu observatorijā.
Par pasākumu organizatori raksta: „Īss stāsts par izcilu Latvijas zinātnes saimes triju zinātnes institūtu valstiski atbildīgu un patriotisku iniciatīvu, sasniegumiem, resursu konsolidāciju, ieguldījumiem un investīcijām zinātnes un tehnoloģiju sektora fotonika izaugsmē Latvijā un nākotnes perspektīvām. Stāsts stāstīts LR Saeimas deputātiem 2012. 3.oktobrī, viņu iepazīšanās vizītes laikā LU Astronomijas Institūta Fundamentālo Ģeodinamisko novērojumu observatorijā, telpā, kura atgādināja kinoseansa apstākļus mazā lauku pagastā pēckara Latvijā”.
Latvijas Universitātes zinātnisko institūtu asociācija FOTONIKA-LV ir dibināta 2010.gada 24.aprīlī pēc triju Latvijas Universitātes (LU) institūtu zinātnieku iniciatīvas, lai kopīgi strādātu pie lieliem projektiem Latvijai svarīgajā un Eiropas Savienības prioritārajā fotonikas jomā. 2012.gada 19.janvārī ar LU Rektora lēmumu Nr/1/8 pasludināta par prioritāru LU zinātnisku projektu. FOTONIKA-LV ir augošs nacionālas nozīmes fotonikas jomas zinātnes centrs ar vismaz 200 strādājošiem jau līdz 2015.gadam, atpazīts un konkurētspējīgs Eiropas Savienības Vienotā darba tirgū zinātnē un tehnoloģiju attīstībā.
Projekta vadītājs Dr. Arnolds Ūbelis uzskata: „Domājot alegoriski, tēlaini un vienlaicīgi zinātnes terminos atrodam, ka sākot ar piedzimšanas brīdi cilvēka mūžā visvairāk emociju, informācijas un zināšanu atnes gaisma, t.i. gaismas fotoni” un citē „... fotonikai 21.gadsimtā būs tāda pati nozīme, kā bija elektronikai pagājušajā gadsimtā un tvaika dzinējiem 19.gadsimtā...” (Photonics: a UK strategy for success - www.berr.gov.uk/files/file39193.pdf).
Uz tikšanos bija ieradušies Saeimas deputāti no Vienotības frakcijas Jānis Lācplēsis, Atis Lejiņš, Ina Druviete un es – Ingmārs Čaklais, kā arī Ilmas Čepānes un Rasmas Kārkliņas palīgi.
Tikšanās laikā daudz pārrunājām un saņēmām bagātīgu informāciju, tas dod pamatu turpmākām sarunām ar kolēģiem Vienotības frakcijā un deputātiem Saeimā, lai rastu iespējas zinātnieku atbalstam. Turklāt šis zinātnes projekts Latvijas valstij ir jau piesaistījis miljoniem naudas līdzekļu, tādēļ neapšaubāmi pelnījis atbalstu arī no valsts.
„Labas prakses pēcpusdiena” šodien gāja uz teātri – Latvijas Nacionālo teātri. Izrādi tā arī neviens neparādīja, bet bija interesanti tāpat.
Tie, kuri nekad nebija bijuši teātra saimnieciskajā daļā, bija pat ļoti pārsteigti. Kopā ar Nacionālā teātra pārstāvjiem izstaigājām teātra noliktavas, skatuves apakšas un daudzas citas telpas, kurās skatītāji netiek ikdienā ielaisti. Redzējām, kā top jaunākās dekorācijas, un caur skatuves grīdas caurumu Latvijas Asociācijas sabiedrisko attiecību profesionāļiem (LASAP) meitenes varēja pakoķetēt ar Nacionālā teātra elegantajiem vīriešiem teātra izrādes mēģinājuma laikā.
Pēc tam Līga Rimšēviča pastāstīja par pieredzi, kā ieinteresēt cilvēkus apmeklēt teātri, un skaidroja Nacionālā teātra panāktos risinājumus, strādājot ar integrēto mārketinga komunikācijas metodi.
„Ir apritējis gads kopš mēs organizējām pirmo un pagaidām vienīgo Drauga pleca pasākumu. Toreiz mūs uzaicināja Līga Rimšēviča, kura bija sākusi darbu Latvijas Nacionālajā teātrī un vēlējās dzirdēt dažādus viedokļus par teātri. Tagad ir pienācis laiks dalīties pieredzē, kas ir sasniegts, kas mainījies, kā arī mums pašiem sniegt atgriezenisko saiti par šo teātri.” – tika rakstīts uzaicinājumā kolēģiem.
Turpinājumā Leonarda Ķestere pastāstīja par pieredzi kultūras mārketingā.
Bet pasākuma noslēgumā LASAP biedrus iesaistīja eksperimentā, pēc kura katrs varēja dalīties pieredzē. Jautri atraktīvi un ļoti teatrāli!
Atgādinu, ka „Labas prakses pēcpusdienas” ir LASAP aktivitāte, kad kādā no Latvijas uzņēmumiem vai organizācijām notiek viena vakara seminārs par sabiedrisko attiecību profesionāļiem interesējošiem jautājumiem. Pasākuma programmā vienmēr iepazīstamies arī ar apmeklētā uzņēmuma vai organizācijas vēsturi, panākumiem un plāniem nākotnei. Labas prakses pēcpusdienā var piedalīties ikviens, taču Latvijas Asociācija sabiedrisko attiecību profesionāļiem (LASAP) biedriem viss ir bez maksas, bet pārējiem – „par nelielu, bet taisnīgu samaksu” - 20 LVL. Pieteikties var rakstot uz lasap@lasap.lv, bet cita informācija mājas lapā: www.lasap.lv, kas pavisam drīz būs savā jaunajā versijā.
Apes novada dome sadarbībā ar Monistes (Igaunija) pašvaldību ir uzsākusi realizēt Igaunijas – Latvijas pārrobežu sadarbības programmas projekta Nr. EU 41697 „Idea on the border” aktivitātes.
Šodien projekta ietvaros norisinājās kopējā lielā projekta aktivitāte - Pierobežas lielais rudens gadatirgus. Tas norisinājās Igaunijas pusē - Monistē. Projektu organizatoru ideja - vēlme atgriezties senajos laikos, kad cilvēki ar zirgiem, vēlāk traktoriem un mašīnām brauca no Latvijas uz Igauniju un otrādi, lai mainītos ar savu preci. Pie kaimiņa bija iespējams iegādāties to kā nebija pašiem. Varēja iemainīt zosi pret trusi, noskatīt kādu zirgu, vai nopirkt sīpolu virteni.
Apenieši uzskata, ka rudens ir tas laiks, kad jādomā kā piepildīt savus pagrabus, iegādāties siltāku zeķu pāri, dzērvenes un medu veselībai. Tirgus jau no seniem laikiem ir bijusi vieta kur satikties, izpļāpāties, izlielīties, nopelnīt un iegādāties visu sev nepieciešamo.
Atsaucoties apeniešu uzaicinājuma, ko man izteica Apes novada svētkos šovasar, kopā ar ģimeni arī es devos uz pierobežas lielā gadatirgus lustēm, lai nopirktu un apskatītu. Kad gadatirgū satiku apeniešus, daži bija pārsteigti un neticēja tam, ka esmu savu solījumu atbraukt uz gadatirgu, pildījis.
Spītējot lietum un vējam gadatirgus norisinājās svētdien 30. septembrī no plkst. 9.00 – 13.00 Monistes parkā (krustojumā pie Veru – Valgas šosejas). Žēl, ka igauņi neklausīja latviešu ierosinājumam rudens laikā tirgus placi taisīt uz stabilākas virsmas nevis parka pļavā, kas jau tirgus sākumā bija dubļaina. Tirgus apmeklētāji runāja, ka daži tirgotāji no rīta esot iestiguši dubļos un ar traktoru izvilkti, nemaz neesot sākuši tirgoties, bet devušies prom. Žēl, protams, bet gan jau tā būs laba mācība un nākamajā tirgū apstākļi būs tādi, ka varēs piedalīsies visi tirgoties gribētāji.
Apstaigāju visu tirgu, izmirku slapjš, bet daudzas lietas noskatīju un dažas iegādājos. Pie maizes tirgotājiem no Straupes bija visgarākā rinda, kura beidzās pirms tirgus tika slēgts, jo visa maize tika iztirgota pāris stundu laikā. Vairāku amatnieku darinājumi bija lieliski, piemēram, latviešu amatnieku darināti metāla kalumi kombinācijās ar akmeni. Man īpaši patika taksītis un ruksītis. Nevarēju paiet garām arī akmens, keramikas un jauktās tehnoloģijās veidotajām sēnēm. Rudenim ārkārtīgi piestāv krāšņie ziedi, kurus varēja nopirkt gan ziedošus, gan stādos plašā klāstā. Tāpat ar vīnogām un augļiem.
Visur tika sludināts, ka par preci varēs norēķināties gan latos, gan eiro, taču bija tirgotāji no Igaunijas, kas savu preci pārdeva tikai eiro. Mēs gribējām nopirkt svilpītes, bet tā arī palikām bešā, jo mums bija tikai lati, bet pārdevējs pat 6,00 EUR vietā neņēma 5,00 LVL. Savukārt igauņu amatnieks, kas tirgoja koka karotes un dēlīšus, cenas nevarēja ne nosaukt, ne parādīt ar pirkstiem, ne uzrakstīt. Tad nu sanāk, ka daži tirgū bija, lai sevi parādītu un uz citiem paskatītos.
Gadatirgus atmosfēru spilgtināja arī amizantais ielu muzikants no Igaunijas, kas ar pašveidotu stīgu instrumentu, kas līdzīgs koklei, pieskandināja ielu krustojumu un radīja patīkamu pasākuma noskaņu. Un nedaudz arī nopelnīja.
No Apes tirgus laukuma līdz Monistei un atpakaļ tirgus apmeklētājus vizināja bezmaksas autobuss, kuru nodrošināja Apes pilsētas dome. Patiesi lielisks atbalsts un rūpes par ikviena interesenta iesaistīšanu!
Priecājos, ka šādos „izbraukumos” man ir iespēja apvienot patīkamo ar lietderīgo - tikties privāti ar vēlētājiem un apmeklēt tādus pasākumus kā šādi gadatirgi. Turklāt šoreiz satiku arī Apes novada domes priekšsēdētāju Astrīdu Harju, kura mani uzrunāja un vērsa uzmanību uz problēmjautājumiem, kas saistīti ar pārrobežu (arī Igaunijas - Latvijas) sadarbību. Neilgā, bet konstruktīvā sarunā vienojāmies, kā varu palīdzēt risināt sasāpējušos jautājumus. Īsi, konkrēti un racionāli!
Gadatirgus piedāvāja arī plašu kultūras programmu, kurā muzicēja Apes pūtēji (pirmo reizi tos iepazinu Apes novada svētkos šovasar), Jaunrozes kapella, apvienotā Jaunrozes un Apes kapella, Apes un Monistes amatiermākslas kolektīvi. Dziedāšana notika abās valodās - viens pantiņš igauniski, otrs – latviski.
Šī paša projekta ietvaros nākamgad maijā Apē notiks Pierobežas lielais pavasara gadatirgus.
Lai izdodas organizatoriem! Un Tev lai izdodas aizbraukt ciemos!
1. Gadatirgus noskaņa un ielu mākslinieks – koklētājs.
2. Fragments no apvienotās Jaunrozes un Apes kapelas uzstāšanās Monistes gadatirgū.
3. Fragments (Nr.1) no Apes kapelas uzstāšanās Monistes gadatirgū.
4. Fragments (Nr.2) no Apes kapelas uzstāšanās Monistes gadatirgū.
Piektdien, 28.septembrī, Saeimā notika atvērto durvju diena, kuras ietvaros parlamentu apmeklēja teju 2000 cilvēku.
Atvērto durvju dienā Saeimas apmeklētājiem bija iespēja redzēt vairāk nekā ikdienas ekskursiju laikā. Šodien Saeimā tika iesniegts 2013.gada valsts budžeta projekts – parlamenta viesi varēja vērot, kā finanšu ministrs Andris Vilks Saeimas priekšsēdētājai Solvitai Āboltiņai svinīgi pasniedz budžeta portfeli. Tāpat varēja apskatīt reprezentācijas telpas, kurās Saeimas priekšsēdētāja sarokojās un kopīgi fotografējās ar Nīderlandes vēstnieku. Apmeklētāji varēja ielūkoties arī Saeimas priekšsēdētājas kabinetā, kur S.Āboltiņa parlamenta viesiem stāstīja par Saeimas priekšsēdētāja funkcijām un ikdienas darbu. Varēja apskatīt izstādi „Saeimas apbalvojumi sportā”, kurā izstādīti dažādās sacensībās izcīnīti Saeimas sporta komandu apbalvojumi. Tāpat Saeimas nama viesi plaši apmeklēja Informācijas apmaiņas tirdziņu, kur no nevalstiskajām organizācijām Delna, Latvijas pilsoniskās alianse un Gudrasgalvas.lv uzzināja, kā aktīvāk līdzdarboties lēmumu pieņemšanas procesā un ikdienā sekot līdzi Saeimas deputātu darbam.
Parlamenta viesi varēja arī gūt priekšstatu par to, kā Saeimas deputātus ikdienā redz viņu kolēģi deputāti Janīna Kursīte-Pakule, Vladimirs Nikonovs un arī es, Saeimas Balsošanas zālē aplūkojot deputātu uzņemto digitālo fotogrāfiju izstādi „Deputāts deputāta acīm”.
Katrs parlamenta apmeklētājs saņēma informatīvi izglītojošu materiālu, kas kalpoja par ceļvedi ekskursijas laikā un būs piemiņa no Saeimas apmeklējuma.
Ikvienam apmeklētājam bija dota unikāla iespēja satikt deputātus, bija iespēja nofotografēties ar Saeimas priekšsēdētāju Solvitu Āboltiņu, fotogrāfijās redzēt agrāko plenārsēžu zāles iekārtojumu.
Es un kolēģis deputāts Aleksejs Loskotovs šodien ļoti apzinīgi strādājām, jo uzskatām šo dienu par darbdienu, kur jānāk nevis sevi parādīt, bet jātiekas ar Saeimas apmeklētājiem. Tā nu mēs no rīta līdz vakaram strādājām, tiekoties un pavadot ekskursantu grupas. Tiem, kas atnākuši ieraudzīt ko interesantu, palīdzējām uzzināt vairāk un izprast, kas notiek šai namā, kā strādā deputāti, kā ikviens no vēlētājiem var piedalīties valsts pārvaldes procesos, tostarp skaidrojām, kādi komunikācijas kanāli izmantojami tiešai saziņai ar deputātiem.
Šis pasākums bija unikāls ar to, ka ļoti pārdomāti bija izveidots Saeimas apmeklētāju maršruts. Vadot viesus pa dažādiem koridoriem un trepēm, ekskursantu grupām tika pilnībā izslēgta iespēja krustoties un mijoties sajaukties. Citus gadus tas nebija tik veiksmīgi. Par šo lielisko organizāciju - Bravo organizatoriem!
Apmeklētājiem bija iespēja redzēt tik daudz telpas un tik daudz Saeimai piederošu lietu, ka grūtāk iedomāties plašāku ekspozīciju un iespējas. Šķiet, ka plašāka varētu būt tikai tad, ja viesiem būtu iespēja personīgi sarokoties ar visiem Saeimas darbiniekiem un deputātiem.
Ar nožēlu jāatzīst, ka pietrūka aktīvāka deputātu klātbūtne un iesaiste Saeimas atvērto durvju dienu pasākumos. Diemžēl daudzi kolēģi neuzskatīja to par darba pienākumu - būt šodien klāt ekskursiju laikā. Paldies, tiem kolēģiem, kas atnāca, taču, manuprāt, ekskursanti bija gaidījuši, ka deputāti viesiem veltīs lielāku uzmanību, vismaz pāris stundas katrs.
Saeimas nama apmeklējuma laikā ieradās vairāk nekā 40 skolu - ne tikai no Rīgas, bet arī Alojas, Silenes, Daugavpils, Rēzeknes, Balviem un Liepājas. Paredzēts, ka skolu programmas ietvaros Saeimas deputāti un darbinieki dosies uz Latvijas skolām, lai interaktīvā veidā jauniešiem palīdzētu izprast parlamenta darbu.
Paldies visiem skolotājiem un pavadošajiem vecākiem, kas šodienas pasākumu Saeimā uzskatīja par nozīmīgu pasākumu un atveda audzēkņus. Paldies viesiem par interesi, par norādi, par pozitīvajām emocijā. Šodien bija ne tikai daudz labu jautājumu, bet arī patiesa interese par iespējām politikā un iespējām to ietekmēt.
Atzinīgi vārdi jāsaka kādas skolas skolotāju izdomai, kuri Saeimas apmeklējuma laikā, nonākot plenārsēžu zālē, improvizētos svinīgos apstākļos izsniedza savas skolas parlamenta nozīmes jaunievēlētajiem savas skolas parlamentāriešiem.
Interesanta bija satikšanās arī ar ārzemju viesiem. Viņu jautājumi, protams, bija atšķirīgi, bet patīkami bija dzirdēt pozitīvos vārdus par mūsu parlamenta ēkas atmosfēru, vidi un sajūtām ko tā rada.
Ir pienācis rudens un atsākušās manis organizētās un vadītās ekskursijas Saeimā. Tātad – līdz pat pavasarim – katra mēneša ceturtajā ceturtdienā katru interesentu gaidīšu pie Saeimas galvenajām ieejas durvīm (iepriekš gan jāpiesakās, lai izgatavotu caurlaidi). Joprojām paliek spēkā arī iespēja „lielākām kompānijām” (klasēm, kursiem, darba kolektīviem utml.) organizēt ekskursijas arī kādā citā laikā.
Šoreiz, 27.septembrī, ekskursijā pieteicās gan interesenti, kuriem ieteikuši atnākt iepriekšējo ekskursiju dalībnieki, gan draugi, kas jau vairākkārt gribējuši nākt, bet vēl nav tikuši līdz Saeimai, gan arī pavisam nepazīstami viesi, kas aicinājumu pamanīja sociālajos tīklos - Draugos vai Facebook. Visi viesi gan tuvi, gan tāli man pieņemami, līdz ar to visus mudinu nākt un izmantot šo iespēju!
Ceru, ka ar laiku radīsies formāts, ka ekskursanti sāks stāstīt, ka tas ir to vērts – atnākt uz Saeimu, apskatīt ēku, manu darbu Saeimā un uzzināt par Latvijas politiku vairāk, jo masu mediji ne vienmēr izklāsta informāciju tik plaši, kā to var izprast manā ekskursijā dažu stundu laikā. Turklāt te ir ne tikai ko redzēt, bet ir arī iespēja uzdot tiešus jautājumus un saņemt atklātas un tūlītējas atbildes.
Aicinu katru, kam ir vēlēšanās atnākt, un priecājos par tiem, kas manu uzaicinājumu izmanto un uzskata par nozīmīgu.
Tātad nākamā ekskursija - 2012.gada 25.oktobrī, ceturtdienā, plkst. 16.00.
Ekskursijas ir bezmaksas un uz to jāpiesakās iepriekš, rakstot uz e-pastu: ingmars.caklais@saeima.lv.
Uz tikšanos!
TIKŠANĀS AR XIV VASARAS PARALIMPISKO SPĒĻU DALĪBNIEKIEM
27.septembrī, Saeimas namā sveicām Latvijas paralimpisko komandu, pasakoties par augstajiem sasniegumiem XIV Vasaras Paralimpiskajās spēlēs Londonā.
Turēt rokās zelta medaļu ir īpaša sajūta. Ar smagu un sūru darbu nopelnīta medaļa gandrīz vienmēr ir viens no lielākajiem dzīves sasniegumiem. Paralimpiskai medaļai, tāpat kā olimpiskajai, ir vēl lielāka vērtība pār citām. Man bija liels gods šodien savās rokās turēt mūsu izcilnieka Aigara Apiņa medaļas un personīgi spiest viņam roku.
Protams, uzņemot visu XIV Vasaras Paralimpisko spēļu Latvijas komandu viesos Saeimā, mēs izrādām godu, apliecinām atbalstu un cieņu sportistu veikumam un ieguldījumam. Varu apliecināt, ka ne tikai tikšanās ir unikāla, bet unikāla ir iespēja ar sportistiem runāt - tāda enerģija, spēks, vitalitāte, možums, pašapziņa un optimisms izstaro no viņiem. Jāsaka - šodien satikos ar „dzīviem enerģijas lādiņiem”. Paralimpiešu vidū īpaši izceļas Aigars Apinis, kurš ne tikai spēj sevi koncentrēt un sasniegt labākos rezultātus pasaulē, bet ir arī citu uzmundrinātājs un dzinulis.
Līdzīgi vārdi jāsaka par ikvienu no paralimpiešu komandas. Turklāt, enerģijas pilni ir ne tikai sportisti, bet arī viņu treneri un komandas palīgi. Viņi visi ir vienota un liela ģimene, kas ne tikai aizstāv Latvijas vārdu paralimpiskajā saime, bet rāda piemēru man, tev un ikvienam. No viņiem vajadzētu pamācīties ar kādu attieksmi, pasaules uztveri, pārliecību, drosmi, enerģiju, spēku un ticību ir jādzīvo, jāuzstāda mērķi un kā uz tiem jātiecas.
Patīkami, ka uz šo tikšanos bija ieradušies gandrīz visu deputātu frakciju pārstāvji. Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa visu deputātu vārdā pateicās ikvienam, kas godam pārstāvēja Latviju nozīmīgajā pasākumā - XIV Vasaras Paralimpiskajās spēlēs Londonā.
Pēc tam neformālās sarunās bija iespēja ar paralimpiešiem parunāt gan par sabiedrības attieksmi pret viņiem, sportistu vajadzībām, problēmām, aktualitātēm un plāniem. Interesanti un aizraujoši bija uzzināt dažādas stāstus par sacensībās pieredzēto, tostarp arī tādas detaļas, kas veido vēsturi.
Pateicībā par izcīnītajām olimpiskajām medaļām un sasniegtajiem augstajiem sportiskajiem rezultātiem Solvita Āboltiņa pasniedza Saeimas Prezidija atzinības rakstus sportistam Aigaram Apinim, viņa trenerim Aldim Šūpulniekam un masierei Guntai Ozoliņai. Savukārt pārējiem Latvijas delegācijas dalībniekiem pasniedza Saeimas priekšsēdētājas atzinības rakstus.
Latvijas Paralimpiskās komitejas ģenerālsekretārs Andris Ulmanis Saeimas priekšsēdētājai pasniedza Latvijas Paralimpiskās komitejas zelta medaļu un izlases kreklu.
Katra mēneša ceturtajā ceturtdienā četros pēcpusdienā vadu ekskursiju LR Saeimā. Tā jau ir kļuvusi par tradīciju. Vispirms kopā ar Saeimas gidu izstaigāsim oficiālās telpas, bet pēc oficiālas pastaigas aizvedīšu arī tur, kur parasti ekskursantus neved. Pastāstīšu par parlamenta darbu un atbildēšu uz jautājumiem. Būs arī kāds pārsteigums!
Tātad - tiekamies ceturtdien, 27. septembrī 16.00!
Ja pats jau esi bijis, vari ieteikt savējiem! Noteikti var ņemt līdzi draugus, radus un kolēģus! Pieteikties ekskursijai: ingmars.caklais@saeima.lv.
Par iepriekš notikušajām ekskursijām var izlasīt šeit, mājas lapā.
Neskatoties uz to, ka vēsturnieki nevar nosaukt dienu un vietu kad un kur notika Saules kauja, šo dienu - 22. septembri, uzskata par Baltu vienības dienu.
Baltu vienības dienu atzīmē, pieminot 1236. gada vēsturiskos notikumus, baltu tautām – lietuviešiem un zemgaļiem Saules kaujā sakaujot Zobenbrāļu ordeni.
13. gadsimtā baltu zemēs iebruka krustneši, ordenim un bīskapam izdevās pakļaut igauņu un lībiešu zemes, kā arī lielāko daļu latgaļu zemju. Savukārt 13. gadsimta 30. gados tika iekarota Kursa un Zemgale. 1236. gadā plaši krustnešu pulki nepacietīgās alkās sirot un laupīt ieradās Rīgā, laupīt un dedzināt bija plānots arī žemaišu zemēs, tāpēc 2000 – 3000 vīru lielais karaspēks gatavojās iekarot Lietuvu.
Taču žemaiši bija izstrādājoši plānu vācu sakaušanai – ņemot vērā, ka karavīra svars kopā ar bruņām pārspēja 150 kilogramus, krustneši ar zirgiem tika ielenkti purvainā apvidū, kur viņiem būtu grūtāk cīnīties. 22. septembrī, kad krustneši gribēja atstāt nometni, izrādījās, ka tā ir lietuviešu ielenkta – tā nu sirotājiem nebija citas izvēles, kā karošana pavisam neizdevīgā vietā. Lietuviešiem cīņā pievienojās arī zemgaļi, bruņoti ar zobeniem, šķēpiem, lokiem un kaujas cirvjiem.
Nonāvējot zirgus vai tiem iestiegot purvā bruņotie krustneši kļuva par kājniekiem, kam smagās bruņas turklāt arī traucēja bēgt. Lietuviešiem izdevies nogalināt aptuveni 50 ordeņa brāļus.
Vēstures pētnieku vidū nav vienprātības par kaujas norises vietu – vieni apgalvo, ka hronikās minētā Saule ir Vecsaule netālu no Bauskas, pēc otras daļas domām – minētā vieta ir Šauļi Lietuvā. Lai arī vēstures hronikās informācija par minēto notikumu nav pilnīga, ir skaidrs, ka lietuvieši un zemgaļi cīņā pret krustnešiem apvienojās arī citās kaujās.
1973. gadā, godinot baltu tautas vēsturi, netālu no Šauļiem Lietuvā atklāts Saules kaujas piemineklis.
Šogad 22.septembrī Saules kaujas notikumus pieminēja Bauskā, pasākumos uzstājoties Latvijas un Lietuvas valsts amatpersonām un diplomātiem. Pasākumu atklāja Latvijas Republikas kultūras ministre Žaneta Jaunzeme – Grende un Lietuvas Republikas kultūras ministrs Arūns Gelūns, kas kopīgi teica vienu runu. Goda vārdus teica arī mājastēvs - Bauskas novada domes priekšsēdētāja vietnieks Jānis Feldmanis. Uzstājās arī Latvijas un Lietuvas parlamenta deputāti, sadarbības grupu vadītāji.
Ievadvārdiem sekoja arī populārzinātniski stāstījumi par baltu vienotības dienas tradīcijām, Saules kauju un XIII gs latviešu un lietuviešu vēsturi (Dr. Euģenijs Saviščevs, Viļņas Universitātes vēstures fakultātes pasniedzējs) un par Bauskas pils vēsturi (Māris Skanis, Bauskas pils muzeja direktors). Prieks starp svētku viesiem bija satikt arī Rīgas Lietuviešu vidusskolas direktori Aldonu Treiju.
Lielisku koncertu sniedza senās mūzikas un deju grupa „Banchetto Musicle”, notika I-XIV gs. kuršu tērpu kolekcijas parāde, lietuviešu dokumentāls filmas „Saules kauja” (režisors Saulius Bartkus) demonstrācija.
Pils pagalmā senos arodus mācīja un rādīja amatnieki, uzstājās arī seno baltu kareivji. Pie pilskalna estrādes notika latviešu un lietuviešu amatnieku izstrādājumu tirdzniecība. Pašu kults sviests un pašu vērpta dzija (Vecmāmiņu ciems, Lietuva), adījumi, keramikas izstrādājumi un citi rokdarbi (Mazais zaļais lielveikals, Latvija), kalumi (Latvija), rotas (Lietuva un Latvija), pirtslietas (Latvija), bija izjādes ar lietuviešu un latviešu zirgiem, lietuviešu un latviešu suņi meklēja Burgundijas trifeles, Lietuvas un Latvijas drosmīgie ugunsdzēsēji demonstrēja savas prasmes un tehniku. Bija arī dziesmas un dejas kopā ar folkloras kopām „Kuparas” (Lietuva) un „Tarkšķi” (Latvija).
Uz svētkiem devos kopā ar visu savu ģimeni. Savā darbā, kad kā deputāts dažādos līmeņos tiekos ar Lietuvas amatpersonām, vai arī ārpus darba pienākumiem, kad atpūtā satiekos ar saviem draugiem lietuviešiem, uzsveru mūsu abām tautām kopīgo – vēsturi, valodas saknes un tradīcijas. 21 gadsimtā domājot par latviešu valodu, kuras saglabāšana ir apdraudēta, es redzu iespēju tai stiprināties kopā ar lietuviešu valodu, jo abas tās ir baltu grupas valodas un tikai kopā par tām rūpējoties, redzu iespēju stiprināt katru valodu atsevišķi, līdz ar to arī stiprināt latviešu valodas nozīmi Latvijā.
Jau 10. Saeimā biju deputātu grupas sadarbībai ar Lietuvas parlamentu vadītājs. 11. Saeimā likumsakarīgi un ar manu atbalstu grupas vadītājs ir lietuvietis - Romualds Ražuks. Man šoreiz gods būt vadītāja vietniekam.
Latvijas un Lietuvas starpparlamentu sadarbību uzskatu par ļoti vērtīgu un ceru, ka drīz latvieši un lietuvieši (ne tikai deputāti, bet arī skolotāji, žurnālisti, kultūras darbinieki, mediķi un ikviens cits) viens par otru zinās daudz vairāk, roku rokā veidojot vēl ļoti daudz nozīmīgu projektu un pasākumu gan Latvijā, gan Lietuvā.
Šī ideja - Baltu vienības dienas – ir sākumpunkts lieliem un grandioziem pasākumiem abās valstīs ne tikai godinot senas uzvaras, bet svinot kopīgus svētkus. Un iespējams, ka pēc vairākiem gadiem svētkos nebūs vajadzīgs tulkojums, bet latvieši sapratīs lietuviski un lietuvieši latviski. Lai izdodas!
1. - 5. Fragmenti no senās mūzikas un deju grupas „Banchetto Musicle” (piedaloties Rīgas kultūras un tautas mākslas centra "Mazā ģilde" senās mūzikas ansamblim "Ludus" dalībniekiem) koncerta Bauskas pilī Baltu vienības dienā.
6.”Rīdzinieki klapē jelgavnieku instrumentus Bauskā”.
„Vislielākais paldies Jums par to, ka esat iedvesmojošs piemērs ikvienam no mums. Šādus panākumus var sasniegt tikai tie, kas savu darbu dara no sirds.” To Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa visu Saeimas deputātu vārdā uzsvēra, ceturtdien, 13.septembrī, Saeimas namā sveicot XXX Vasaras olimpisko spēļu Londonā Latvijas komandu un delegāciju.
Līdzīgi kā ar paralimpiešiem Saeima tiksies pēc divām nedēļām, šodien Saeimā notika tikšanās ar sportistiem, treneriem un viņu komandas personālu, kas Londonas olimpiādē aizstāvēja mūsu valsts godu. Šādas tikšanās vienmēr ir daudzslāņainas un nozīmīgas, bet svarīgākais ir tas, ka valsts augstākajām amatpersonām ir pienākums izrādīt godu mūsu olimpiešiem. Jā, pat neatkarīgi no viņu rezultātiem. Tā domāju ne tikai kā sporta atbalstītājs visa sava mūža garumā, bet arī kā cilvēks, kas spēj novērtēt gan olimpiskā sešinieka milzu nozīmi, gan spēju nokļūt pasaules desmitniekā, un pat ja nav augsti rezultāti, es zinu, ko nozīmē noskaņot sevi un uzstādīt savu labāko sezonas vai karjeras rezultātu.
Manā ģimenē prot „bļaut” un just līdzi Latvijas komandai vai sportistam, pat ja nezina visus attiecīgā sporta veida noteikumus. Mēs zinām, ko nozīmē tikai viens, tik ļoti svarīgais centimetrs. Šodien Saeimā bija gandrīz visi Londonas olimpiādes delegāti no Latvijas, tostarp arī olimpiskās bronzas ieguvēji Pļaviņš un Šmēdiņš, arī tāllēcēja Ineta Radeviča.
Ar sportistiem un citiem olimpiādes delegātiem tikāmies Saeimas plenārsēžu zālē, pēc tam turpinājām pasākumu Sarkanajā, bet tad Viesu zālē. Saeimas priekšsēdētāja veltīja dažus teikumus par ēku un deputātu darbību Saeimā, tad Sarkanajā zālē svinīgā atmosfērā tika dalītas medaļas, goda raksti un pateicības. Viesu zālē pie nelielām uzkodām notika pārrunas jau brīvā formātā. Arī es izmantoju iespēju pateikties individuāli un dot labus vēlējumus gan mūsu jaunajam svarcēlājam Artūram Plēsniekam (svara kategorija līdz 105 kg savā olimpiskajā debijā viņš sasniedza jaunu personīgo un arī valsts rekordu, summā paceļot 390 kilogramus, olimpiskajā debijā - augstā 7.vieta), gan septiņcīņniecei Laurai Ikauniecei (Londonas olimpiskajā stadionā atkārtots Aigai Grabustei līdz šim piederošais Latvijas rekords – 6414 punkti, olimpiskajā debijā izcīnīta 9.vieta). Valentīnai Eidukai vēlreiz apliecināju cieņu viņas talantam, ar absolūto manu ticību un pārliecību, ka viņas ieguldījums Latvijas sportā ir vairāk nekā unikāls. Labus vēlējumus un veiksmi saistu ar viņas arī turpmākajiem audzēkņiem.
Saņemot apbalvojumu un pateicības rakstus sportisti pateicās ar vārdiem „Gods kalpot Latvijai!”, bet viena no apbalvotajām, kas nav sportiste, bet atbalsta komandas dalībniece medicīnas jomā teica: „Man prieks palīdzēt tiem, kam gods kalpot Latvijai!”. Spilgti un daudznozīmīgi!
Šiem cilvēkiem, kas savu dzīvi pavada ļoti saspringtā režīmā ar fiziskām slodzēm un uz maksimālas spēku atdeves robežas, šos labos atbalsta vārdus ir svarīgi dzirdēt pēc iespējas biežāk. Man tāda iespēja tika dota. Es izmantoju. Ja arī Jums ikvienam tāda iespējas rodas, tad neskopojaties ar labie vārdiem atbalstam un uzmundrinājumam. Tad viņiem (mūsējiem!) būs medaļas, bet mums gods un lepnums!
„Kas visu izteic bez mēles?
Man saka: tā grāmata,
Ar viņu vislabākās spēles
Un mīļākā saruna.
Nu te tā uz galda uzlikta,
Bet nenieka tā nesaka.
Varbūt tai kauns.
Pie auss to pielikšu.
Nu, grāmatiņ, stāsti, kas jauns!
Nekā es nedzirdu.
Ar mani gan tik mānījās.
„Nē, grāmatā visu dien’ jāmācās!
Tad varēsi pavadīt sarunās!”
Nu nē, tad labāk ar sunīti skrienu,
Nekā grāmatā skatos visu dienu.
„Un muļķis kā sunītis paliksi,
Tevi arī saukās par taksīti.”
To ne!”
Vai Raiņa dzejoļa stāsts nav lielisks iemesls, lai atkal dotos uz skolu?
Sveicieni PIRMAJĀ TREŠAJĀ septembrī! – tā šodien nopietni jokoja daudzi skolnieki, skolotāji un vecāki, jo šogad atšķirībā no citiem gadiem skolu pirmā darba diena iekrita 3.septembrī.
Arī mūsu ģimenē šī diena (Zinību diena, lai arī pārcelta) nu jau tradicionāli ir svētki, bet šogad jo īpaši, jo skolniekiem pievienojas Māris Roberts. Nu viņi uz skolu dosies trijatā un trijatā arī dežūrēs mājās virtuvē (mums tāda tradīcija – tikai skolnieki dežūrē ģimenes virtuvē). Protams, arī „bērndārzniekam” Ernestam šodien beidzas vasaras atpūta, jo šogad viņam jāsāk gatavoties skolai – bērnudārzā jāuzsāk pirmskolas apmācība (cipari, burti un citas zinības).
Pēc svinīgajiem pasākumiem skolā, devāmies arī uz mūzikas skolu, kur baudījām skolas pūtēju orķestra nelielu muzikālu priekšnesumu, bet, noslēgumā ieturējām kopīgas ģimenes pusdienas! Tradīcijas, kas ir skaistas vienmēr turpinās!
Visiem novēlu labas sekmes mācībās! Ziņkārību un zinātkāri!
Šajā nedēļas nogalē apmeklēju vienu no interesantajiem rudens notikumiem - tradicionālo krāmu tirgu Ikšķilē jeb „Restauratoru dienas Ikšķilē ”, kas ir biedrības „Latvijas Antīko automobiļu klubs” senlietu kolekcionāru un restauratoru diena - tradicionāls seno spēkratu restauratoru, antikvāru priekšmetu un senlietu meklētāju un kolekcionāru saiets. Zinātāji saka, ka uz tirgu jādodas līdz ar gaismiņu, lai sameklētu tieši to, ko vēlās, taču es uz tirgu devos vairāk ziņkāres dzīts. Šim pasākumam ir sava mērķauditorija un atbilstošā gaisotne, kur notiek ne tikai tirgošana, bet arī mainīšanās. Organizatori rūpējas, lai tiktu saglabātas restauratoru dienu tradīcijas un formāts, jo jaunas preces patiešām redzēju maz.
Tirgus kā pasākums - iespaidīgs. Kad tuvojos tirgus placim, jau kilometriem pirms norises vietas tirgus apmeklētāju auto bija salikti ceļa malās un pagalmos, mazliet atgādinot Mežaparka ielas pirms Dziesmusvētku lielkoncertiem. Pasākumā daudz tirgotāju, pārdevēji ne tikai no Latvijas, bet arī citām valstīm, daudz lietuviešu. Veco spēkratu, motociklu, velosipēdu faniem tur vesela klondaika, veselām piekabēm furgoniem dažādu detaļu un priekšmetu, visādas citu tehnikas jomu detaļas cilvēkiem, kas kaut ko skrūvē, ķīlē un atjauno. Monētas un piespraudes, kārtis, plates, grāmatas, vāzes, svečturi, lampas, galdi, formastērpi un viss kas cits, ko nu vien var nosaukt par senlietu. Pat nevaru nosaukt lietu, kas tur nebija.
Jāsaka gan, ka līdzās īstiem sava amata fanātiķiem un īstiem kolekcionāriem (tos var noteikt pēc skata), šeit ir arī tirgotāji, kam rūp nevis prece, bet tikai nauda, tāpēc, piemēram, vienam monētiņas kārtīgi saliktas grāmatiņās, priekšmeti izkārtoti speciālos plauktos, kastītēs un etvijās, viņš zina par katru lietu pastāstīt ļoti personīgus stāstus, bet cits sabēris savu preci kaudzē un īpaši pat neinteresējas, ko pircējs lūko.
Mani personīgi mulsina ieroču (gan nažu, durkļu, šķēpu un zobenu, gan arī pistoļu, bišu, pat pusautomātu) daudzums un to pārdošana līdztekus dzintara krellēm un gludekļiem. Šķiet, ka šiem priekšmetiem tomēr būtu jāatrodas atsevišķi no visiem pārējiem antīkajiem priekšmetiem. Bet lai nu paliek, ja jau tā ir tikai mana sajūta.
Arvien vairāk publiskajā telpā runā, ka vasarā daudzi cilvēki Latvijā aktīvi nodarbojas ar tā saucamo melno arheoloģiju, kas ir tendēta tikai uz senlietu kolekcionēšanu vai pārdošanu un nesaistās ar jebkādiem zinātniskajiem principiem, un ir diezgan nopietna problēma Latvijā. Šodien Ikšķilē pārāk daudz lietas izskatījās pēc tām, par kurām runā melnās arheoloģijas kontekstā. Tas noteikti ir zaudējums Latvijas arheoloģijai. Raugoties uz kara laika aizsargcepurēm, ieroču fragmentiem, apbalvojuma zīmēm, žetoniem, neviļus aizdomājos, ka šī katra lieta tomēr piederējusi kareivim, kas to nav no kara atnesis mājās. Īpaši tie kuri redzami tikko izcelti no zemes gūsta. Iespējams, kāds dēls vai meita vēl aizvien meklē šo cepuri, piespraudi, uzpleci kā vienīgo piemiņu no tēva. Ļoti ceru, ka šīs sajūtas ir tikai mana pārākā emocionalitāte un domas par maniem radiniekiem, par kuriem kopš kara gaitām tā arī ziņu nav.
Pasākums kā katru gadu notika septembra pirmajā svētdienā, šoreiz 2012 gada 2. septembrī. Restauratoru dienu Ikšķilē norises vieta ir tradicionālā - Ikšķilē pie Daugavas dambja Peldu ielā 1. Ieeja tirgū ir par maksu – simbolisko 50 santīmu ziedojumu „Latvijas Antīko automobiļu klubam”, par ko uzsit zīmogu uz rokas.
Nobeigumā varu atzīties, ka nezināju, ka senlietu kolekcionāru un tirgoņu kustība ir tik aktīva un ka tiem ir tik daudz atbalstītāji. Arī Tev ir vērts to apskatīt, meklē nākamo iespēju un pārliecinies!
Ir tikai vēl viena problēma – informācija par šāda veida notikumiem ir pieejama pārāk šauram cilvēku lokam un tādam pasākumam tuvojoties netiek paplašināta informācijas izplatība, tādējādi paļaujoties tikai uz to auditoriju, kas to zina jau kā tradīciju. Bet tautā runā, ka šādi pasākumi ir daudz un bieži, protams daudz mazākā apjomā, bet regulārāki. Tu zini kad un kur ir nākamais?
„Labas prakses pēcpusdienas” (LPP) ir Latvijas Asociācijas sabiedrisko attiecību profesionāļiem (LASAP) aktivitāte, kad kādā no Latvijas uzņēmumiem vai organizācijām notiek viena vakara seminārs par sabiedrisko attiecību profesionāļiem interesējošiem jautājumiem. Pasākuma programmā vienmēr iepazīstamies arī ar apmeklētā uzņēmuma vai organizācijas vēsturi, panākumiem un plāniem nākotnei.
29. augustā tikāmies Rīgas Motormuzejā, lai runātu par integrētajām kampaņām, kas domātas visai Latvijas sabiedrībai: CSDD „Propagandas izmantošana komunikācijā ar sabiedrību. Vai sabiedrība ir gatava mainīt savus ieradumus?”.
Tradicionāli – sākumā visiem interesentiem bija iespēja doties ekskursijā, lai iepazītos ar Rīgas Motormuzeju. Šai ekskursijai atvēlētā pusotra stunda pagāja nemanāmi ātri, jo tik īsā laikā apgūt visu muzeju, tā ekspozīciju un uzklausīt gida stāstījumu, kurš skar gan autobūves vēsturi, gan Latvijas vēsturi, ir gandrīz neiespējami. Taču direktora vietnieks muzeja darbā Agris Šmits ar lielu aizrautību un pašatdevi paspēja izstāstīt interesantus faktus no visām tēmām un gandrīz par visiem ekspozīcijā redzamajiem muzeja priekšmetiem un kolekcijām. Tostarp - par pirmajiem un senākajiem spēkratiem Latvijas teritorijā, par dažādu spēkratu attīstības vēsturi (īpaši akcentējot Latvijā tapušos: Russo – Balt un un Ford – Vairogs), par Kremļa kolekciju (arī par Brežņeva vēsturisko sadauzīto auto), par Maskavas olimpiādes oriģinālo auto Latvija, par ugunsdzēsēju mašīnām un to īpašo vēsturi, par daudziem citiem vēsturiskajiem auto un dažiem unikāliem stāstiem par šiem auto un to īpašniekiem, par VEF ražoto lidmašīnu, par mašīnu ar koka durvīm, par muzeja ikdienu, sadzīvi un plāniem.
Fakti ir tik daudz un interesanti, ka noteikti katram Latvijā šāda ekskursija būtu īsts notikums un dzīvs zināšanu avots. Vēlreiz vislielākie pateicības vārdi par atraktīvo un bagātīgo stāstījumu direktora vietnieka muzeja darbā Agrim Šmitam.
Pēc iepazīšanās ar muzeja iekštelpu eksponātiem, devāmies muzeja pagalmā pārbaudīt (individuāli izmēģināt) satiksmes drošības propagandas stendu. Kaut arī nosaukums intriģē, bet tā ir atraktīva izklaide, kur sesijas laikā piestiprinātu auto apgriež kājām gaisā un pasažieri realitātē piedzīvo, kā tas ir apgāzties ar auto uz jumta. Varu atzīties, ka sajūtas ir patiesi dīvainas un reakcijas neadekvātas, jo ar kājām gaisā esot vairs nesaproti ne kā pareizi jāatbrīvojas no drošības jostas, ne uz kuru pusi jāver durvis. Viens ir skaidrs – jostas notur un var glābt tavu dzīvību. Piesprādzējies vienmēr! Noteikti iesaku katram autovadītājam, ja rodas šāda iespēja, pārbaudīt sevi šajā eksperimentālajā stendā, jo šī pieredze noderētu, ja nu tomēr nāktos piedzīvot mūžā šādus nepatīkamus mirkļus.
Vēlāk Gatis Mūrnieks no ''McCann World Group Riga”, visiem zināmais TV žurnālists Pauls Timrots un Jānis Aizpors no CSDD bija gādājuši par priekšlasījumiem un prezentācijām. Un tad jau – diskusijas un atbildes uz jautājumiem.
Labas prakses pēcpusdienā var piedalīties ikviens, taču Latvijas Asociācija sabiedrisko attiecību profesionāļiem (LASAP) biedriem viss ir bez maksas, bet pārējiem – „par nelielu, bet taisnīgu samaksu” - 20 LVL. Pieteikties var rakstot uz lasap@lasap.lv, bet cita informācija mājas lapā: www.lasap.lv.
Gaujienu apciemot nesanāk tik bieži kā to gribētos. Pirmo reizi tur biju pirms 23 gadiem, kad tikko biju kļuvis par studentu Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā (agrāk Konservatorijā). Tolaik (un ceru, ka tā kaut kāda veidā turpinās vēl tagad) mācību iestādē bija tradīcija mācību gada sākumā doties uz Gaujienu, kur Jāzepa Vītola muzejā „Anniņas” notika jauno studentu koncerts. Toreiz mani kā režijas kursa studentu uzaicināja par koncerta vadītāju.
Gaujienas mājas lapā lasāms: „Gaujiena – mana paradīze… „ - tā teicis Latvijas konservatorijas dibinātājs, izcilais komponists profesors Jāzeps Vītols (1863. gada 26. jūlijs – 1948. gada 24. aprīlis). J. Vītola saistība ar Gaujienu izveidojas 1922. gadā, kad Latvijas valsts par īpašiem nopelniem J. Vītolam piešķir daļu no bijušās Gaujienas muižas centra. Un tā gan muižas aldara divstāvu koka mājiņa, gan 60 pūrvietu “dabas jaukumu” kļūst par vietu kur J. Vītols pavada katru vasaru no jūnija līdz septembrim, līdz pat brīdim, kad 1944. gada oktobrī jāatstāj Latvija.”
Jāatzīst, ka pa šiem gadiem apkārtne kļuvusi mazliet nolaista, mazliet nevīžīga, nedaudz mežonīga, bet tā saglabājusi savu šarmu kā tāda lepna dāma. Pils parks, pilsdrupas, pilskalns, estrāde, pils dīķis ar „mīlestības” saliņu pa vidu, Gauja, kas te pat šķiet citādāka nekā citur, avotiņš, kopā veido neizsakāmi tēlainu un harmonisku ainavu. Tas viss atrodas viens otram blakus, šķiet pat pārklājas gan fiziski, gan emocionāli. Un to visu redzot un jūtot, saprotams ir Jāzepa Vītola daiļrades iedvesmas avots.
Taču dažus desmitus gadu vēlāk šī vieta neaizmirstamas atmiņas un iespaidu atstājusi arī uz citu man tuvu Latvijas personību, Gaujienas vidusskolas absolventu, arī manas ģimenes draugu, dzejnieku Ojāru Vācieti, kura vārdu kopš 1984. gada nes Gaujienas pilī izvietotā skola. Pie skolas goda vietā tēlnieces Gaidas Grundbergas veidots piemineklis Ojāram Vācietim.
Gaujienā patiesu senatnes elpu dod iespēja redzēt īstas pilsdrupas. Gaujienas mājas lapā stāstīts „Pilskalns ir viena no vissenākajām vietām Gaujienā, kur apmēram pirms 1000 gadiem apmetās pirmie novada iedzīvotāji. 1223. gada rudenī arī gaujienieši bija spiesti cīnīties ar krustnešiem. Tomēr latvieši tik āvi pretojušies, ka krustneši nevarējuši pili ieņemt un gaidījuši papildspēkus. Papildspēki ieradušies un 1224. gada agrā pavasarī pēc aplenkuma un daudziem uzbrukumiem latviešu koka pils tika ieņemta un nodedzināta. Vāciešu karaspēkā bijuši daudz bruņinieku un arī ticības sludinātāju, un iekarotās zemes viņi sadalījuši savā starpā. Tā Atzele nokļuvusi zobenbrāļu rokās. Pēc 12 gadiem 1236. gadā vācu bruņinieki sāka savas pils celtniecību vecajā senlatviešu pils vietā.”
Izmanto arī Tu iespēju apciemot šo burvīgo vietu! Esmu pārliecināts, ka rudenī tā ir vēl krāsaināka un apburs arī Tevi!
Šogad, augusta ceturtās nedēļas nogalē Ape svinēja pilsētas svētkus. Apē ir tradīcija svētkus svinēt katru gadu citā Apes pilsētas ielā un šogad svētki notika Avotu ielā, kura ir 583 m gara un kurā ir 17 mājas. Svētkos katra Avotu ielas māja tika celta goda vietā, jo pie katras mājas bija izvietots stends ar mājas un tās iemītnieku vēstures aprakstu.
Pilsētas svētku nosaukums „Mana pilsēta – avotu dzidrajās skaņās” bija likumsakarīgi sasaistīts ar svētku norises vietu Avotu ielā. Avotu ielā bija iespēja nogaršot visu apkārtnes avotu (Acu avots, Veselības (Raganiņu) avots, Cepļa avots, Tērču avots, Dzeņu avots, Zīļu svētavots, Nāves avotiņš un Grūbes avots) ūdeni, salīdzināt tos un vērtēt.
Turpat, pie Apes podnieka Oskara Elstiņa mājas, Avotu ielā 10, keramiķa Uģa Puzuļa pavadībā bija iespēja izveidot māla lapu. Svētku programmā rakstīts, ka visas izveidotās lapas kopā ar labajām domām un enerģiju salikšot vēja zvanos un izvietošot pilsētā. Tā nu es ceru, ka manis veidotā liepas lapa arī dziedās vējā Apes ielās. No paša meistara rokām iegādājos arī „svaigi ceptu” (todien no cepļa izceltu) vāzi.
Svētku kultūras sadaļu papildināja arī tikšanās ar Apes novadniekiem, kas pazīstami visā Latvijā, - šoreiz Māru Svīri un Vladimiru Kaijaku.
Starp gadatirgus labumiem varēja satikt rīkstnieku, kas rādīja kā noteikt āderes un mācīja visādas gudrības par tām. Starp citu, āderes nekaitēs, ja uz gultas klās linu palagus.
Tirdziņā katrs varēja nopirkt našķus, saimniecībā noderīgas lietas vai smukumlietas. Daudzi klātesoši priecājās par aizrautīgo un aizraujošo senioru pūtēju orķestri. Svētku dalībniekus un skatītājus izklaidēja Apes novada pašdarbības kolektīvi ar koncertu – dejām un dziesmām.
Apes svētku organizatori bija sarūpējuši informatīvus bukletus par Api un Apes apkārtni, kurā ietvertas visaptverošas ziņas par pilsētu un visu novadu.
Pilsētas svētku pasākumos un notikumos piedalījās katrs – liels vai mazs, vecs vai jauns, tāpēc laikā, kad pasākumu programmā bija kāds notikums, Apes ielas bija tukšas. Visi gribēja būt klāt un nepalaist garām svarīgāko.
Kā īpašs svētku priekšnesums bija ielu vingrotāji no Rīgas, kas ne tikai paši rādīja ko māk, bet mudināja arī klātesošos padižoties un sacensties stiprumā. Daži video apskatāmi pielikumā. Arī konkursi.
Apes svētkos viesojās arī Gulbenes tautas teātris ar R.Blaumaņa „Trīnes grēkiem” (režisore E.Siļķēna), bet vakarā bija zaļumballe ar grupu „Labvēlīgais tips” un DJ Cherry.
Api apmeklēju kopā ar savu kolēģi Jelgavas studentu teātra režisori Astru Kacenu, kuras ģimenes lokā ir saites ar ulmaņlaiku Apes pilsētas galvu. Priecājos, ka svētku laikā izdevās satikt arī pašvaldības vadītāju Astrīdu Harju, kurai pilsētas vadība uzticēta jau no 2001.gada. Viņu šeit mīl, ciena un slavē.
Patīkami ir satikt apeniešus, kas slavē pilsētas pārvaldi, vadību, un šais laikos ļoti svarīgi, ka cilvēki ir optimistiski noskaņoti un lepojas ar sevi un savējiem.
Ape ir mazpilsēta, kura vēlās būt diža, bet savā sirsnībā ir maza un mīļa. Esot Apē jau trešo gadu pēc kārtas, ievēroju, ka pilsēta pamanāmi uzlabojas un var atļauties katru gadu svinēt svētkus savā ielā. Uz tikšanos nākamgad!
Paldies apeniešiem par jauko dienu!
Video:
Senioru pūtēju orķestris Apē.
Māra Svīre par malēniešiem. Ape.
Māra Svīre par zvaigzni. Ape.
Fragments Apes pilsētas svētkiem. Ielu vingrotāji. Priekšnesums.
Fragments Apes pilsētas svētkiem. Ielu vingrotāji. „Mammas karājās”.
Fragments Apes pilsētas svētkiem. Ielu vingrotāji. Meiteņu konkurss.
Svētdien, 19. augustā, kopā ar visiem savējiem devos vecpilsētā, lai baudītu Rīgas svētkus 2012.
Ap 12.00. krastmalā jau pulcējās svētku apmeklētāji un svinīgā gājiena skatītāji. Pasākuma organizatori rosījās uz skatuvēm, skaņoja mikrofonus, iemēģināja prožektoru apgaismojumu, bariņš darbinieku ar lielām slotām tīrīja skatuvi no lietus ūdeņiem, ēdienu tirgotāji jau cepa un vārīja. Kad gājiens sagaidīts, devāmies uz Maizes svētkiem Skārņu ielā, kur nomēģināju, kā īstus graudus maļ starp īstiem dzirnakmeņiem, un kur Latvijas Maiznieku biedrības dalībnieki rīdziniekiem un viesiem piedāvāja savus ražojumus (http://ejuz.lv/zkx27).
Farmācijas muzejs sagaidīja mūs, var teikt, ar lekciju par tabletēm un to sastāvu. Nekad nebiju tādās detaļās domājis par medikamentu iepakošanu mums tik pierastajās tabletēs, kapsulās, kapletēs utt. Tikām cienāti arī ar zāļu tēju un mums izrādīja pirts slotu daudzējādību. (http://ejuz.lv/qlxdf)
14.00 devāmies vērot noslēgumu diennakts basketbola turnīram „Krastu mačs” (http://ejuz.lv/fvq9a), kur sacentās Daugavas labā krasta iedzīvotāji pret kreisā krasta iedzīvotājiem. Pēdējā izspēlē piedalījās politiķi – Ministru prezidents Valdis Dombrovskis, 11.Saeimas kolēģi - deputāti Imants Parādnieks, Mihails Zemļinskis, Edvards Smiltēns, Jānis Upenieks, Jānis Reirs, Ilmārs Latkovskis un citi, arī Rīgas domes deputāts Olafs Pulks.
Tad steidzāmies uz aviošovu starp Akmens un Vanšu tiltiem (http://ejuz.lv/8uzo5). Brīžiem gan palika bail no redzētā, jo lidaparāts te iekārās gaisā, te pikēja kā putns tieši Daugavā, te rotēja ap savu asi bīstami tuvu mūsu galvām, bet vienmēr, beidzot savu priekšnesumu un pirms pazust jūras virzienā, katrs debesu putns atvadījās pamājot ar saviem dzelzs spārniem pārsteigtajiem skatītājiem.
Autentisku viduslaiku tirgus laukumu apmeklējām pie Sv. Pētera baznīcas, bet pa ceļam Rātslaukumā apskatījām amatierkoru, dejotāju un orķestru priekšnesumus, tostarp arī Imanta Mežaraupa un Bazilija Plīnija „Odu Rīgai” (piedalījās apvienotais koris, orķestris, solisti Kristīne Gaile, Jānis Misiņš, Jānis Kurševs, deju grupa horeogrāfes Lienes Gravas vadībā, diriģents Andris Gailis), kas bija šī darba pirmatskaņojums. (http://ejuz.lv/ty5qf)
Vērmanes dārzs bija pārvērties par stilizētu Hanzas pilsētu ar krāšņi tērptiem iemītniekiem, mākslinieku priekšnesumiem, koncertiem, radošām darbnīcām un sacensībām (http://ejuz.lv/9nod0).
Savu dalību svētkos pabeidzām pie Rīgas kanāla, kur notika airēšanas svētki "Nāc un airē!" (http://ejuz.lv/j6n58).
Protams, zināju, ka svētku izskaņa bija vēlu vakarā un pēc mūsu došanās prom bija gan tikšanās ar 2012. gada vasaras Olimpisko spēļu Latvijas izlases Rīgas sportistiem un treneriem, gan ar vokālās grupas "Latvian Voices" dalībniecēm, kuras šā gada Pasaules koru olimpiādē kļuva par čempionēm, gan Uģa Prauliņa koncertuzveduma "Rīga, mana baltā Rīga" pirmatskaņojums, kas pārauga svētku uguņošanā, ko pavadīja Uģa Prauliņa īpaši šim gadījumam komponēta mūzika.
Esmu bērnišķīgi priecīgs par šo pasākumu iespējamību un jauki, ka to tapšanā ir ieguldīts gan laiks, gan nauda. Lai gan šobrīd dzīvoju Mārupē (Vidzemē), tomēr mana darbavieta ir pašā Rīgas sirdī, Vecrīgā, līdz ar to sevi vienmēr esmu uzskatījis par Rīgai piederīgu. Daudz izskan pateicības par Rīgas Domes dāvātiem svētkiem, par dāvanu rīdziniekiem un viesiem, bet vēlos gan uzsvērt, ka neko neviens nevienam nedāvina. Rīdzinieki ar saviem nodokļu maksājumiem (samaksātiem vai tikai nākotnē maksājamiem) ir nopelnījuši šos svētkus un šo salūtu, katrs, kas nopircis e-talonu ir samaksājis (vai nākotnē maksās) par transportu, kas šodien par brīvu. Lai mums visiem veicas!
Novēlu rīdziniekiem darba sparu un spēku, lai Rīga atkal un atkal varētu svinēt svētkus un priecāties. Rīdzinieki to jau sen ir nopelnījuši!
Video:
Fragments no diennakts basketbola turnīra „Krastu mačs”. Politiķi.
„Ikšķile ir tā vieta, kur pirms vairāk nekā 800 gadiem aizsākušies Latvijas un pat Eiropas nozīmes vēstures notikumi. To liecinieki ir vecākās sakrālās mūra celtnes drupas uz Sv. Meinarda salas Daugavā, jo Holšteinas pilsētas Zēgebergas klostera augustīniešu ordeņa kanoniķis Meinards te 1184. gadā sāka celt baznīcu. Līdz Rīgas dibināšanai 1201. gadā dievnams bija Livonijas bīskapa sēdeklis, kapitāli pārbūvēts 1879. - 1881. gadā, sagrauts 1916. gadā. Šobrīd salā ir uzstādīts 10 m augsts metāla krusts (mākslinieks E. Samovičs) un akmens altāris (tēlnieks J. Karlovs). Konservācijas nolūkos 2002. gadā drupām uzlikts metāla segums. Tagad, lai apskatītu celtnes drupas, uz salu var nokļūt ar laivu, kā arī ar pārceltuvi.”
Taču šodien, tiekoties ar vēlētājiem Ikšķilē, uzzināju, ka uz Sv.Meinarda salu šobrīd var aiziet ar kājām. Ūdens līmenis Daugavā jau kādu laiku ir pazemināts, upes gultne atklājusies un pa ceļu, kuru parasti klāj upes ūdeņi, var nokļūt senākajā Latvijas celtnē. Tas patiesi ir nopietns izaicinājums, no kura atteikties ir grūti.
Esmu bijis šeit arī agrāk, bet ar kājām uz Daugavas vidu devos pirmo reizi. Ejot pa ceļu, kura pamats stingrs līdzīgi kā citi grantēti lielceļi, šķiet, neticami, ka parasti šo vietu sedz ūdens. Celmi gar ceļa malām veido nosacītu gatvi, meldri paceļas pāri galvām kā ceriņkrūmi, bet ūdens atkāpies nesasniedzamā attālumā.
Visapkārt paveras dīvaina ainava un skats uz Daugavas gultni – meldru saknēm, smilti, melnzemi, ūdenszālēm, prauliem un akmeņiem. Radās vēlēšanās kādu no šiem zemūdens priekšmetiem paņemt līdzi kā ticamu pierādījumu šim piedzīvojumam. Bet lai nu paliek citai reizei!
Izmanto arī Tu šo iespēju un apskati Sv. Meinarda salu Daugavas viducī!
Jau septīto gadu pēc kārtas Jaunpiebalga gaida zemniekus, amatniekus un uzņēmējus no tuviem un tāliem novadiem, lai tie savu piedāvājumu rādītu izstādē - gadatirgū „Izvēlies Piebalgu!”.
Jau vairākus gadus pēc kārtas arī es aizbraucu uz Jaunpiebalgu pie Ķenča, līdz ar to izstādes-gadatirgus „Izvēlies Piebalgu!” apmeklējums man kļuvis tradicionāls. Šogad gan, manuprāt, tirgotāju bija mazāk kā citus gadus, bet tas netraucēja tirgū atrast kāroto. Un Ķenci arī satiku!
Papildus andelei, visiem bija iespēja redzēt kā cērp aitas ar dzirklēm. Kas gribēja varēja dabūt trusīti vai kaķīti (pat dāvanā). Man patika keramika, segas, lupatdeķi un pinumi. Patīkami, ka šajā gadatirgū piedalījās arī mākslinieki ar savām gleznām. Bija arī skaisti darinātas galdniecības lietas un mēbeles. Īpaši gribu uzsvērt vizuāli labi veidotās un praktiski noderīgās lādes, kuras prezentēja SIA „Vidzemes mēbeles” un pats meistars Jānis Gailītis.
Ikgadējā titula „Piebalgas prece” nominanti saņēma oriģinālu atzinības zīmi – Piebalgas monētu un cildinājuma rakstu. Šo pagodinājumu parasti sadala dažādās kategorijās, piemēram, pakalpojumi, amatnieki, mājražotāji, uzņēmumi, amata prasmju demonstrētāji, un labāko izvēlās no izstādes dalībnieku vidus.
Laukumā tika vārīja jēra gaļas zupa, ar kuru varēja mieloties katrs apmeklētājs vai dalībnieks. Notika muzikāli priekšnesumi, kā arī tirgus dalībnieki un apmeklētāji tika aicināti uz Dziesminieku saietu netālu esošajā ekosaimniecībā „Lielkrūzes”.
Bravo Laimim Šāvējam (viņš bija mans kolēģis 10. Saeimā un kopā strādājām arī Juridiskā komisijā) un visai organizatoru komandai! Tagad Laimis atgriezies pašvaldības vadītāja amatā un bija klāt arī šajā izstādē - gadatirgū „Izvēlies Piebalgu!”, pildot namatēva godpilno lomu.
Pēc tirgus piebaldzēnus ar savu koncertu priecēja maestro Raimonds Pauls un ceremoniju orķestris „Miers un Bērziņš”, bet vakarā notika zaļumballe.
Katram latvietim ik pa reizei vajag aizbraukt uz svarīgām vai nozīmīgām Latvijas vietām – augstāko kalnu, lielāko ūdenskritumu, platāko upi un tamlīdzīgi. Es šoreiz ar lielu prieku devos uz Gaiziņu, kur nebiju bijis jau vairākus gadus.
Ierodoties šajā Latvijas svētvietā, devos uz tā virsotni, no kuras solās pavērties plaši skati uz visām Latvijas pusēm. Skati jau paveras, bet tomēr žēl, ka šī nozīmīgā virsotne ir tik pamesta. Tomēr ne mirkli nezūd sajūta, ka esi augstākajā punktā. Latvijā augstāk nav kur kāpt un zinu, ka šeit ir Latvijā augstāk augošā priede, paparde un ceļmallapa, gulošais akmens vai smilšu grauds. Atliek izbaudīt un iegrāmatot vēsturei!
Pamestību Gaiziņā vairo tukšā daudzstāvu celtne, kas kādreiz iedomāta kā skatu tornis, bet tagad gaida kārtu rekonstrukcijai, jo kā izlasāms Madonas novada mājas lapā (http://ejuz.lv/1evt5) tad šogad pašvaldība ir uzņēmusies atbildību par šīs Latvijas augstākās vietas apsaimniekošanu. Ļoti ceru, ka jau drīzumā pašvaldība izvietos brīdinājuma zīmes, ka šajā pamestajā tornī kāpt ir aizliegts un dzīvībai bīstami, kā arī vērsīs pārkāpēju uzmanību uz to, ka traumu vai nelaimes gadījumā attiecīgajai persona pašai jāuzņemas atbildība par savu rīcību. Nāktu tikai par labu, ja pašvaldība likvidētu iespējas iekļūt tornī – aizmūrētu izveidotās nelegālās ieejas, izcirstos caurumus un noņemtu pašuzslietās kāpnes. Latvijā ir muļķīga tradīcija – kaut kam sakārtojamam parasti mēs pievēršam uzmanību tikai pēc nelaimes gadījuma. Varbūt šoreiz varam izdarīt izņēmumu?
Ar lepnumu torņa smailē plīvo Latvijas simbols – sarkanbaltsarkanais karogs. Taču... karogs jātur cieņā, bet noskrandis tas atkal un atkal atgādina par vienaldzību, pamestību, vai slinkumu.
Taču Gaiziņa apkārtne ir iedvesmojoša. Un ne tikai pati smaile, bet arī tam apkārt esošie dabas objekti un svētvietas. Bolēnu avotā, kas izteces vietā izskatās it kā avotā vārītos smiltis, kā tāds mazs geizers, veldzēju slāpes. Par avotu sīkāk: http://ejuz.lv/b0vvh.
Pēc tam devos uz Viešūri, kas atrodas Gaiziņkalna ziemeļpusē un ir visaugstākais lielais Latvijas ezers (platība – 166 ha, maksimālais dziļums – 30m). Par ezeru sīkāk: http://ejuz.lv/7go63.
Aicinu visus apceļot Latviju, sajust dabas spēku un smelties no tās enerģiju! Tas iedvesmo!
Lizumā biju pagājušogad - pirmsvēlēšanu laikā, tāpēc svarīgi bija atbraukt arī šogad. Lizuma pagasta svētki bija ļoti labs iemesls.
Kā jau parasti svētku reizē notiek ļoti daudz un dažādi pasākumi, arī tirgošanās. Gadatirgi Latvijā visur ir pieprasīta tradīcija. Žēl, ka tirgotāju vidū ir arī lielveikalu produkcija, taču acīmredzami, ka pircēji to novērtē ar savu lielo interesi par mājražotāju izstrādājumiem un produkciju. Piemēram, pie mājās ceptas maizes stenda bija nepārtraukta rinda, liela piekrišana bija arī mājās sietajiem sieriem, medum un zāļu tējām.
Kopumā vērtējot – jebkurš šāds pagasta iedzīvotāju pulcēšanās pasākums ir lietderīgs un attīstošs, jo paralēli tirgum notika konkursi un sacensības gan bērniem, gan pieaugušajiem, sporta spēles, filmas kinoseansi, svētku gājiens, motoparāde, deju kolektīvu koncerts un zaļumballe.
Jāuzsaka ideja un realizējums - Lizuma pagasta mājvārdu konkurss "Manas mīļās mājas”, kurā tika noteikts vizuāli labākais un atbilstošākais mājvietas atveidojums.
Svētki turpinājās arī svētdien ar dievkalpojumu, tam sekojošu koncertu un izstādes atklāšanu.
Par laimi un pateicoties Dievam šovasar nokļuvu savas, Svētā Jāņa baznīcas draudzes (www.janabaznica.lv), nometnē „Draudzes dienas Bevulēnos”. Protams, man ir no sirds žēl, ka neesmu varējis sakārtot savus ikdienas darbus, lai kopā ar visiem bērniem varētu piedalīties nometnē visu trīs dienu garumā.
Taču, kaut arī Draudzes dienās paviesojos tikai nepilnu dienu, nometnes atmosfēru un vidi izbaudīju. Apzinos, ka ļoti svarīga videi un tās atmosfērai ir arī Bevulēnu māju un to iemītnieku vēsture, bet par to citreiz. Šoreiz par sestdien izbaudīto.
Man atmiņā - pilnīgs miers visur un klusuma skaņas. Zinu kāds ir tas brīdis, kad klusums skan un šoreiz to atkal sadzirdēju – šo patīkamo un ārkārtīgi harmonisko sajūtu. Novēlu katram sameklēt tādu vietu dabā un sadzirdēt klusuma skaņas.
Atbraucot sestdienas pēcpusdienā un, var teikt, ielaužoties nometnes dalībnieku vidū (jo lielākā daļa te jau mita otro dienu), uzreiz sajutu šeit valdošo brīvo atmosfēru, vieglo attiecību veidošanas formu, nepiespiestās sarunas, izturēšanos.
„Kad miera vārti vērties sāk, debesis ir tuvu klāt,/
Kad mīļa gaisma sildīt sāk, debesis ir tuvu klāt”
Šim auglīgajam mieram kā piedeva mērķtiecīgi veidoti pasākumi, kas mijas viens ar otru vai notiek līdztekus, lai katram ir iespēja iesaistīties. Tā, piemēram, mācītāja Ingus Dauksta lekcija un mīļākās dziesmas mijās ar Orientēšanās sacensībām „Ar pūces acīm pa meža takām”, kora mēģinājums ar nūjošanu un mozaīkas veidošanu, Edgara Maža lekcija „Rūpes par sevi, laulību un ģimeni” ar rotaļnodarbību mazuļiem un Origami bērniem, ģimenes psihoterapeites Kristīnes Mažes lekcija „Vai es saprotu savu bērnu?” ar Bībeles stundu pusaudžiem 11-15 g., Kustību rotaļām bērniem 4-6 g. un mozaīkas veidošanu, kino vakars ar sadraudzību pie ugunskura.
Protams, ir lūgšanas un svētbrīži – dabā, plāvā un kopīgi.
Mana izvēle un iespējas bija dalība lekcijā par veselīgu uzturu Dr. Anitas Daukstes vadībā. Saņēmu padomu dzert skaidru ūdeni, nevis to aizvietot ar dzērieniem (neticami, bet arī tēja, zupa, kafija un kompoti ir ēdieni!), uzzināju, ka ieradumi nerodas pēc 20 dienām, bet tikai pēc trim mēnešiem, un trekns sviests plānā kārtā uz maizes ir veselīgāks par lieso margarīnu. Starp citu – satriecoši laba lekcija!
Piedalījos vakara svētbrīdī, kas notika Bevulēnu piemājas dīķa malā, kur krastā izveidota neliela improvizēta mācītāja kancele un nogāzītē nolikti soli. Svētbrīdi vada Kaspars Bērziņš, kurš atgādina, ka darot vienu darbu vai domājot vienas domas, nekad nevajag nodarboties ar paralēlām lietām, bet veltīt sevi visu (100%) tai lietai, ar ko nodarbojies, ar tām domām, ko domā. Tas nozīmē -– ja lūdz, tad lūdz, ja strādā, tad strādā, ja dziedi, tad dziedi un ja atpūties, tad atpūties, nevis atpūšoties strādā, dziedot lūdz vai lūdzot pārdomā ikdienas notikumus.
Īpaši akcentēju un pateicos Jāņu ielas republikai (http://ejuz.lv/ridzd) par lielisko muzicēšanu svētbrīdī un kopdziedāšanas organizēšanu.
Vakarā gaitā sekoja iepriekšējās dienas pasākuma - orientēšanās sacensības „Ar pūces acīm pa meža takām” labāko apbalvošana.
Ievadvārdus vakara priekšnesumiem mācītājs Juris Zariņš improvizējot uzticēja man, kur nolēmu norunāt divus sava tēta - Māra Čaklā dzejoļus „Durvis” un „Pelēka diena”. Balvā saņēmu lielisku atmiņu – krūzīti ar Bevulēnu foto.
Un tad nāca lieliskākais no pasākumiem - nometnes dalībnieki, sadaloties komandās, bija iestudējuši Brēmenes muzikantus katrs savā stilā vai žanrā. Noteikti gribu uzteikt grupas, kas izveidoja trilleri un operu. Priekšnesumi bija gan stilistiski atbilstoši, gan arī ļoti asprātīgi.
Satriecoši bija arī vakara pasākuma vadītāji Papagailis un viņa brālēns Gailis, kuru saspēle veidoja labas dramaturģijas sižetus un pat neticas, ka tas, ko viņi savā starpā radīja, nebija iepriekš uzrakstīts. Viņu lielisko improvizāciju rezultātā, nonācu pie secinājuma, ka latvietis pēc dabas ir dramaturgs.
Uzteicami un asprātīgi bija visi trīs mūsu lieliskie mācītāji - Juris Zariņš, Ingus Dauksts un Kaspars Bērziņš, kas uz skatuves izspēlēja anekdotes, kurās smalki pasmējās gan par sevi, gan politiķiem, gan sabiedrību.
„Kad mīlestība smaržot sāk , debesis ir tuvu klāt,
Kad sirds mūri sabrukt sākt, debesis ir tuvu klāt”
Ar sapņiem par tikšanos nākamajās Draudzes dienās - 2013, lieliski izsmējies un pozitīvām domām vēlā nakts stundā devos prom.
Paralēli tam, ka šovasar tiekos ar vēlētajiem tur, kur pirms vēlēšanām devos kā 11. Saeimas deputāta kandidāts, apmeklēju arī Pilsētas svētkus Rūjienā.
Šais svētkos biju klāt vairākiem kultūras notikumiem.
Bija iespēja piedalīties divu vides objektu atklāšanā. Viens no tiem – tēlnieka Ģirta Burvja (http://ejuz.lv/5iojf) veidotā Rūjienas „Ligzda”. Šo iespēju tēlnieks izcīnīja metu konkursā (http://ejuz.lv/yh3wc) 2011.gadā un šajos svētkos to realizēja dzīvē.
Otrs - Andra Vārpas (http://ejuz.lv/qy1js) skulptūras "Līgo", kuru viņš bija apsolījis pilsētai dāvināt un šajos svētkos to realizēja.
Saspringtajā dienas grafikā man laimējās nokļūt izstāžu zālē, kur notika Latvijas mērogā nozīmīga Jāņa Galzona (seniora) - 100 gadu svinības un izstādes atklāšana.
Pilsētā norisinājās vēl ļoti daudzi citi pilsētniekus aizraujoši pasākumi, tostarp, varēja braukt ar zirgu, varēja uzrakstīt veltījumu pilsētai (ko arī izdarīju), mieloties ar zupu no kopējā katla, tirgoties, vai iepirkties gadatirgū, iemācīties kalt pie īsta kalēja, notika koncerti un dejas pilsētas laukumā, un norisinājās amizants dāmu futbola čempionāts, kur spilgtākie akcenti tika likti arī uz tērpiem.
Kā jau solīju pirms 11. Saeimas vēlēšanām (laikā, kad kā deputāta kandidāts tikos ar vēlētājiem, aicināju balsot par saviem domu biedriem un stāstīju par saviem un partijas mērķiem politikā), tad visas tās vietas, kur biju aizbraucis pirms vēlēšanām, centīšos apmeklēt arī pēc ievēlēšanas Saeimā. Arī šis solījums bija viens no iemesliem, lai dotos uz Vidzemes skaisto pilsētu Limbažiem un apvienotu lietderīgo (darba pienākumus) ar patīkamo (Limbažu pilsētas svētkiem).
Limbažnieki pilsētas svētkus svin pa īstam – trīs dienas. Pastaiga pa ūdens virsmu ūdensbumbā Lielezerā, Pilsētas svētku atklāšana Baumaņu Kārļa laukumā un limbažnieku svētku gājiens, bērnu braucamrīku parāde „Mazie limbažnieki rullē!”, suņu (cilvēku glābēju) ūdenī – paraugdemonstrējumi, Vikingu laivu brauciens un šķēršļu joslas pārvarēšana, „Latvijas karaoke čempionāts 2012", Lielezera izgaismošana un salūts uz ūdens, izstādes, makšķerēšanas un zvejnieka zābaka mešanas sacensības, Pludmales volejbola čempionāts, pilsētas vārtu veidošana atklāšana, pūtēju orķestra brīvdabas koncerts, Amatnieku un Latvijā ražoto preču tirgus, foto orientēšanās sacensības Limbažu vecpilsētā, retro motociklu sacensības un parāde, koncerti, balle kopā ar Igo, Gvido Lingu, Nikolaju Puzikovu, Latgales kapelu "Dziga" un draugiem no Paņevežas, teātra izrādes, seno ēdienu un dzērienu degustācija, meistarstiķu demonstrējumi, Limbažu pils piekariņa kalšana, pēršanās mobilajā pirtī, pirts kurināšana, eļļas spiešana - tā ir tikai daļa no šis vasaras svētku piedāvājuma. Uh, pat piekusu uzskaitot! Malači, limbažnieki!
Īpaši uzsaku Teātra mājā izvietoto Sarmītes Kairišas personālizstādi „Raganas”. Paldies Sarmītei arī par jauko stāstījumu!
Mīļi, ka sestdien pilsētas centrā varēja ieiet vienīgi pa speciāli svētkiem veidotiem vārtiem četrās pilsētas vietās - Cēsu, Jūras, Burtnieku, Dzirnavu ielās. Mēs ienācām pa vārtiem, kas bija netālu no Baumaņa Kārļa skulptūras (http://www.zudusilatvija.lv/objects/object/10638/).
Limbažniekiem arī veicās! Svētkos satiku savus labus paziņas no Retro foto http://retrofoto.weebly.com/, kas aicināja limbažniekus iemūžināt sevi uz pilsdrupu fona īstos retro tērpos. Bildes vienmēr ir burvīgas un labāku atmiņu iemūžināšanu grūti iedomāties!
Turpat blakus pilsdrupās - brīvdabas teātra izrāžu festivāls „Mīlas meistarības skola”, kurā savu dalību pieteikuši vairāki teātra kolektīvi - Liepupes amatierteātris, Teātra studija Stūrīši, Vidrižu amatierteātris, Viļķenes amatierteātris un Volhovas amatierteātris SVEČA /Krievija/.
Varu teikt, ka Limbaži man ir ļoti tuvi arī kā teātra pilsēta, jo mana kolēģe ir Limbažu teātra režisore Inta Kalniņa, ar kuru kopā esam daudz laika vadījuši sarunās par aktieriem, režijas metodēm un teātra attīstību Latvijā, kā arī sacentušies teātra skatēs. Inta ir ļoti spēcīga režisore un ikviena viņas izrāde ir notikums. Ne mazāks prieks satikt arī kolēģus Didzi Jonovu un Juri Žūriņu.
Svētki rit pilnā sparā, un ikviens piedalās pasākumos, kas uzrunā tieši viņu. Diemžēl gadatirgū kopējo noskaņojumu bojā tas, ka tiek tirgotas preces, kuras nekādi nav saucamas par amatnieku darinājumiem vai arī Latvijas ražojumiem, un tad starp ķīniešu darinājumiem un mazgāšanas pulveriem pat pašaudzēti ziedi un antikvariāta preces neveicina gadatirgus noskaņu.
Šoreiz atlika laiks pavērot Limbažu arhitektūru, kas veidota ļoti interesanti un namu izkārtojums provocē idejas mākslai vai pat kino. Brauciet filmēt uz Limbažiem!
Paldies limbažniekiem par jauko piedzīvojumu pilsētas svētkos, paldies par sarunām. Lietas, ko apsolīju noskaidrot, pārbaudīt un palīdzēt, vēlreiz apliecinu – izdarīšu! Un atgādinu arī citiem - ja kāds grib mani satikt personīgi, esmu gatavs aizbraukt pie Jums (tāpat, arī bez svētkiem). Rakstiet man e-pastu - ingmars.caklais@saeima.lv.
Atskats uz svētkiem Limbažu oficiālajā mājas lapā:
Jūlija vidū Latvijas Republikas Kultūras ministrija aicināja uz konferenci „Latvieši pasaulē — piederīgi Latvijai", kas notika Rīgā un kuras tēma bija nepieciešamais atbalsts ārzemēs dzīvojošo latviešu identitātes saglabāšanai, saišu uzturēšanai un stiprināšanai ar Latviju. Šī jau bija otrā konference, kurā kopā sanāca valsts iestāžu un ārzemēs dzīvojošo latviešu organizāciju pārstāvji, lai informētu par paveikto, diskutētu par problēmām, meklētu un piedāvātu risinājumus abām pusēm svarīgos jautājumos.
Konferences organizēšanā līdzdarbojās Ārlietu ministrija, Izglītības un zinātnes ministrija, Pasaules Brīvo latviešu apvienība un Eiropas Latviešu apvienība.
Lai gan ārvalstīs mītošos latviešus skar un interesē daudz plašāks jautājumu loks, šā gada konferences darba kārtībā bija iekļauti tādi jautājumi kā - Latvijas valdības soļi diasporas atbalsta politikas izstrādei un īstenošanai (tostarp gada laikā paveiktais) plānotās izmaiņas Pilsonības likumā, kas skar dubultpilsonības jautājumus; latviskās izglītības iespējas mītnes zemēs, ārpusskolas izglītība, kultūra, saišu uzturēšana ar dzimto novadu un Latviju, latviešu jauniešu kā Latvijā, tā ārzemēs sadarbība, Rīgas gatavošanās Eiropas Kultūras galvaspilsētas statusam 2014.gadā un ārzemēs dzīvojošo latviešu iesaistīšana šī notikuma prezentācijā Eiropā un pasaulē.
Pēc konferences ievadsesijām darbs notiks piecās darba grupās — 1) Izglītība, 2) Nometņošana, 3) Novadnieki, 4) Kultūra un 5) Jaunieši.
Konferenci ar uzrunu atklāja jaunievēlētais Tieslietu ministrs Jānis Bordāns. „Mēs esam latvieši un ikviens no mums, lai arī kur viņš šobrīd atrodas, ir piederīgs Latvijai!”, runas sākumā akcentēja ministrs. Jānis Bordāns uzsvēra, ka šī konference viņam kā Nacionālās apvienības izvirzītajam tieslietu ministram ir īpaši svarīga arī Pilsonības likuma aspektā: "Pilsonības iegūšanas priekšnoteikums ir saikne ar Latvijas valsti – tādu Latvijas valsti, kādu to ir dibinājuši mūsu tēvi un vectēvi, paužot savu gribu, un kādu mēs to esam atjaunojuši – nacionālu valsti, kurā ir viena valsts nācija – latvieši un kas atrodas latviešu vēsturiski apdzīvotā teritorijā, bet nekādā gadījumā pilsonība nav dāvana."
Arī es biju ielūgts uz šo nozīmīgo pasākumu. Un, protams, tieši Pilsonības likuma sakarā. Konferences dalībniekus informēju gan par jau panākto darba procesā, gan par plānoto tuvākajā nākotnē. Vēlreiz pārliecinājos par jau sen zināmo patiesību - tieši šādas personīgās tikšanās ir labākais informācijas apmaiņas veids. Un patīkami, ja par tevi pēc pasākuma vērtētāji saka: „Lielu konferences dalībnieku uzmanību saistīja nākamais runātājs - 11. Saeimas deputāts, Juridiskās komisijas Pilsonības likuma grozījumu apakškomisijas vadītājs Ingmārs Čaklais.” Tātad vēlreiz - Paldies par uzmanību!
Laikā, kad „Čaklais busiņš” ceļoja pa Vidzemi pie vēlētājiem (2011.gada vasara – rudens), „Google maps” filmēja un fotografēja visdažādākās Latvijas vietās ceļus, ielas un citus objektus. Par to tobrīd daudz rakstīja un stāstīja arī Latvijas mediji.
Tā nu arī „Čaklais busiņš” iekļuvis „Google maps” kā vēstures un notikumu liecinieks. „Pieķerts” Saulkrastos Ainažu ielā.
2012.gada 22.maija vakarā, braucot ar velosipēdu no centra uz Pārdaugavu virzienā uz Arkādijas parku iekļuvu ceļu satiksmes negadījumā, kā rezultātā guvu traumas un īslaicīgu atmiņas zudumu. Tādēļ par šī notikuma apstākļiem neko sīkāk paskaidrot nevarēšu arī šeit un diez vai skaidrība jel kad tiks ieviesta.
Šis notikums ir par iemeslu pauzei manās darbībās, un es arī atvainojos, ka tik ilgi nebiju neko jaunu ievietojis savā lapā un informējis par sevi, saviem uzskatiem un man svarīgiem notikumiem.
Taču tagad pasakos tiem cilvēkiem, kas mani pēc avārijas „atrada” un izsauca „ātro palīdzību”. Paldies Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas ārstiem un medicīniskajam personālam, kas pēc avārijas man palīdzēja atgūties. Īpašs paldies – dr. Raimondam Mikijanskim, dr. Ģirtam Freijam, dr. Egilam Valeinim, dr.Ildzei Krieviņai un ilgus gadus rūpīgajai ģimenes dakterei Dailai Klīdzējai.
Lai gan esmu riteņbraucējs vairāk nekā 30 gadu, jāatzīst, ka Rīgas ielas nav draudzīgas velosipēdistiem. Tāpat brīdinu un atgādinu katram pat vispārliecinātākajam velosipēdistam, ka ķivere un cits aizsargaprīkojums ir jālieto, jo tas mazina traumas. Vismaz veiksme ir tuvāk! Tā saku saviem bērniem un tagad arī jums.
Pēc avārijas ārsti man rekomendēja mērenu režīmu - līdz jūlija beigām gulēt. Neskatoties uz ārstu rekomendāciju, bet ar viņu atļauju, nolēmu pamazām pievērsties darbam jau jūnijā - izdarīt svarīgāko, apmeklēt nepieciešamākos pasākumus un būt klāt īpašos notikumos.
Pirmais Rīgas domes organizētais Rīgas maratons notika pirms vairāk nekā 20 gadiem – 1991.gadā „Tautasdziesmas maratons”.
Taču 2012.gada 19. maijā mūsu ģimene Rīgas Nordea maratonā piedalījās jau trešo reizi (2010.gadā 5 km distancē– Ingmārs un Eduards, 2011.gadā 5 km distancē – Elīza, Dace, Ingmārs, Māris Roberts un Ernests, un 2012.gada 5 km distancē - Elīza, Dace, Ingmārs un Eduards). Esam piedalījušies arī 2011.gadā O-kartes Nakts skrējienā 4 km – Elīza, Dace, Ingmārs un Eduards.
Teikšu tā – tas nav viegli, taču gandarījums ir un lepnums arī. Katru gadu liekam jaunus mērķus un, iespējams, ka nākamgad skriesim 10 km distanci un arī kuplākā pulkā.
Kopš Saeima pieņēmusi deklarāciju par sadarbību ar nevalstiskajām organizācijām (NVO), par ikgadēju tradīciju kļuvis Saeimas un nevalstisko organizāciju forums. Šogad 14.maijā - „Stabilitāte. Partnerība. Attīstība”. Forumu atklāja Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa un Latvijas Pilsoniskās alianses padomes locekle, Latvijas Krievu kultūras biedrības priekšsēdētāja Jeļena Matjakubova.
Foruma darbs notika trīs paralēlās darba sesijās. Pirmā no tām bija veltīta sabiedrības saliedētības jautājumiem un sabiedrības līdzdalības veicināšanai, otrā – Eiropas lietām un ārlietām, bet trešajā politiķi, sabiedrības pārstāvji un eksperti diskutēja par Latvijas iespējām ekonomikas izrāvienam.
Darba sesijas vadīja Saeimas komisiju priekšsēdētāji kopā ar nevalstiskā sektora deleģētajiem pārstāvjiem. Ievadlekciju katrā no foruma sesijām nolasīja attiecīgās nozares eksperti – sociālantropoloģe Aivita Putniņa, Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Andris Sprūds un DnB NORD bankas ekonomikas eksperts Pēteris Strautiņš.
Apkopojot foruma pirmajā daļā gūtās atziņas, pēcpusdienā notika darba sesiju ziņojumi.
Ik pa laikam ekskursijas notiek arī nejauši. Šoreiz partijas Vienotība kolēģu aicināti Saeimā ieradās studenti un man tika tas gods parādīt jauniešiem Saeimas telpas un atbildēt uz viņu jautājumiem. Jaunos cilvēkus, protams, interesē viņu problēmas, tāpēc daudz runājām par to, kas interesēja tieši viņus. Arī jautājumi bija lieliski. Bez kompleksiem.
Atgādinu, ka plānotās ekskursijas manā vadībā notiek katra mēneša ceturtajā ceturtdienā (vasarā mēdz būt izņēmumi). Pieteikties var individuāli vai ar grupu, rakstot man uz e-pastu: ingmars.caklais@saeima.lv. Ekskursijas ir bezmaksas. Ekskursija – 1,5 h + sarunas bez ierobežojuma.
Šī gada 15. martā Saeimā ar vēsturnieku un Latvijā akreditētu vēstnieku tikšanos, lai noskaidrotu Latvijas vēstures ekspertu skatījumu uz 16.marta notikumiem vēsturē un mūsdienās, tika iedibināta tradīcija konferenču ciklam „Līdzīga Latvijas vēstures izpratne – kopīgai nākotnei”.
4. maijā norisinājās otrā šī cikla konference „Otrā pasaules kara beigas un Latvijas nacionālā pretošanās kustība”, lai veicinātu saskaņu sabiedrībā un veidotu vienotāku Latvijas vēstures izpratni gan mūsu valstī, gan ārpus tās robežām. Šo konferenci tāpat kā pirmo vadīja Saeimas deputāti – Ināra Mūrniece, Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas vadītāja (VisuLatvijai/TB/LNNK) un Ojārs Kalniņš, Ārlietu komisijas vadītājs (Vienotība”). Konferences organizatori - Saeima un Latvijas Okupācijas muzejs.
Konferences mērķis – vēstīt par Latvijas vēsturisko situāciju pēc Otrā pasaules kara beigām – okupāciju, neatkarības zaudēšanu, Latvijas pilsoņu vēlmi atjaunot savu valsti, gan bruņoti, gan nevardarbīgi cīnoties pret nacistisko un komunistisko režīmu. Konferences dalībnieki - vēsturnieki, ārvalstu vēstnieki, Saeimas deputāti, tiesību eksperti un citi interesenti.
Referenti:
Ritvars Jansons, Dr.hist., Latvijas Okupācijas muzeja Ekspozīcijas kurators. „Otrā pasaules kara beigas Latvijā”(1944.g.jūlijs-1945.g. augusts) http://ej.uz/vxnn
Dzintars Ērglis, Dr.hist., LU Latvijas Vēstures institūta pētnieks,
„Latvijas Centrālās Padomes pretdarbība nacistiskajam un komunistiskajam okupācijas režīmam (1943.-1945.) http://ej.uz/5aso
Zigmārs Turčinskis, Mg.hist., LU Latvijas Vēstures institūta pētnieks „Latvijas nacionālo partizānu cīņas 1944. - 1956.” http://ej.uz/2xks
2012.gada 3.maijā Saeimas deputāti un darbinieki devās ikgadējā pavasara talkā. Šoreiz talcinieku ceļš veda uz Satversmes sapulces priekšsēdētāja un Latvijas pirmā prezidenta Jāņa Čakstes dzimto māju „Auči” (Sidrabenes pagastā, Ozolnieku novada) apkārtni.
Pavasara talka ir ikgadēja Saeimas tradīcija jau kopš 2007.gada, kad Saeimas deputāti un darbinieki atjaunoja rudens vētrās izpostīto Jūrmalas kāpu aizsargjoslu. Šogad Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa uzrunājot talciniekus teica: «Čakstem un viņa ģimenei «Auči» bija īpaša vieta, kur viņš varēja smelties spēkus, no sirds strādājot Latvijas labā. Šī skaistā sēta vēl joprojām glabā pirmā Latvijas prezidenta radošo garu un mīlestību. Šī ir nozīmīga Latvijas vēstures vieta, kas ļauj ikvienam tuvāk iepazīt Čaksti kā personību, sabiedrisko un valsts darbinieku, kā kuplas un draudzīgas ģimenes galvu. Tāpēc mūsu pienākums saglabāt un nodot šo vēstures mantojumu nākamajam paaudzēm.»
Auču apkārtne ir gleznaina un tā vien rosina apmesties ūdens malā, lai makšķerējot vērtos dabas skatos, ko arī izmantoja kolēģis Dzintars Rasnačs.
Paldies, talkas organizatoriem, ka šoreiz pasākumā varēja piedalīties Saeimas darbinieki ar ģimenēm, līdz ar to no lietišķās darba atmosfēras, tas pārvērtās par omulīgu kopā strādāšanu un darbošanos. Kopā ar kolēģiem un saviem diviem jaunākajiem dēliem Māri Robertu un Ernestu stādījām kokus un krūmus, veidojot krāšņu dabas aleju.
Darbs satuvina ne tikai kolēģus, bet vij neredzamas saites ar „Auču” kādreizējiem iemītniekiem, kas arī pirms vairākiem gadu desmitiem, iespējams, tāpat kā mēs, stādot ābeli vai rožu krūmu, domāja gaišas domas par Latviju, tās nākotni un bērnu bērniem.
26.aprīlī manā vadībā notika tradicionālā ekskursija Saeimā. Kā katru mēnesi. Ekskursantiem izrādīju Saeimas centrālo ēku un arī palīgēku telpas. Kā jau ierasts stāstīju par savu un kolēģu darbu, atbildēju uz jautājumiem. Šoreiz daudz diskutējām.
Ekskursijas notiek kā parasti katra mēneša ceturtajā ceturtdienā (vasarā mēdz būt izņēmumi). Pieteikties var individuāli vai ar grupu, rakstot man uz e-pastu: ingmars.caklais@saeima.lv. Ekskursijas ir bezmaksas. Ekskursija – 1,5 h, sarunas – līdz pēdējam viesim.
Saistībā ar Latvijas vienotā medija izveidi, Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) 2012.gada 25. aprīlī rīkoja tikšanos ar Latvijas Radio darbiniekiem un Igaunijas kolēģiem, kuri iepazīstināja ar savu pieredzi mediju apvienošanā. Tikšanās notika Latvijas Radio ēkā un uz to tika aicināti visi ieinteresētie jomas speciālisti.
Igaunijas kolēģi izklāstīja, kā mediju apvienošanās ir ietekmējusi Igaunijas sabiedriskā medija darbu un kādi ir Igaunijas Radio un televīzijas ieguvumi no apvienošanās.
Igaunijas sabiedrisko mediju pārstāvēja tā vadītājs Marguss Allikmā un valdes loceklis Joels Sarvs.
Kā zināms, NEPLP atbalstījusi koncepcijas variantu, kas paredz Latvijā pakāpenisku un pilnīgu sabiedriskā medija konverģenci, veidojot jaunu apvienoto sabiedrisko mediju.
Kā var uzzināt no www.marupite.lv, jau ceturto gadu pēc kārtas, nākamajā dienā pēc Lielās Talkas ietvaros organizētās Mārupītes talkas, notiek Mārupītes laivu brauciens.
Šogad ar ģimeni piedalījāmies Lielajā talkā Pļavniekos, taču ar sirdi bijām Mārupītes krastos, tāpēc nākamā dienā padevāmies izaicinājumam – doties laivu braucienā pa Mārupīti. Šo lēmumu pieņēmām pusnaktī no sestdienas un svētdienu.
Mājas bēniņos laimējās atrast gumijas laivu (kuras mūžs garāks par manu), airus, pumpi, peldvestes, līdz ar to viss braucienam bija sagatavots. Mūsu komanda – Ernests (kapteinis), Māris Roberts (kapteiņa palīgs), Elīza (zaru atliecēja), Eduards (fotogrāfs), Dace (airētāja) un Ingmārs (stūrmanis) – visi devāmies ceļā.
4 km garajā upes ceļā laivai nācās pārvarēt neskaitāmus sēkļus, apbraukt bīstamus zarus un akmeņus, šķērsot 7 tiltus un citādi cīnīties par savu izdzīvošanu. Neticami jestrs pasākums! Pusceļā visus laivotājus sveica demogrāfs Ilmārs Mežs, sēžot upes krastā un spēlējot akordeonu. Bonuss, tā sacīt!
Finišu sasniedzām ar diviem jauniem caurumiem laivā („ielāpus” uz kuriem nācās pieturēt ar pirkstiem), pusotru ventili, slapji, bet laimīgi par šīm trim lieliski pavadītajām stundām.
Viesturs Silinieks reiz stāstīja, ka Mārupītes patieso stāvokli var redzēt tikai no laivas, jo no krasta nevar visu pāridarījumu pamanīt. Lai gan talkas Mārupītes krastos notiek kopš 2008. gada, upes gultne sauc pēc palīdzības un diemžēl vēl joprojām Mārupīte tiek izmantota par atkritumu izsviešanas un kanalizācijas ūdeņu novadīšanas vietu.
Ļoti ceru, ka Mārupītes apkārtnes iedzīvotājiem un vides aktīvistiem būs spēks jau drīz iztīrīt upīti. Savas darba rokas un spēku Čaklo ģimene garantē!
Manas ģimenes baznīca ir Rīgas Sv. Jāņa baznīca. Te notika mūsu laulības, te Zvaigznes dienās kristīti visi mūsu bērni. Juri Zariņu saucam par savējo - mūsu mācītāju. Tie ir tikai daži no iemesliem, kāpēc kopā ar ģimeni apmeklējām koncertu ciklu “Glābsim Jāņa baznīcu” un devām savu nelielo atbalstu savai baznīcai.
Visi koncerta mākslinieki - Latvijas Radio koris, Valsts Akadēmiskais koris “Latvija”, kamerorķestris “Sinfonietta Rīga”, dziedātāji Sergejs Jēgers, Gunta Davidčuka, saksofonists Artis Sīmanis, ērģelnieces Iveta Apkalne, Kristīne Adamaite un Ilze Reine, diriģenti – Sigvards Kļava, Marika Austruma un Normunds Šnē - savu darbu un mīlestību šodien veltīja šai baznīcai.
Arī 28. aprīlī plkst 19.00 notiks labdarības koncerts – kopā ar komponistiem Jāni Lūsēnu, Valtu Pūci, Jēkabu Jančevski dziesmas dziedās Kristīne Zadovska, Aija Andrejeva (Aisha), Marts Kristiāns Kalniņš, Uģis Roze, Aivis Greters, Jāzepa Mediņa 1. Mūzikas skolas zēnu koris (kurā dziedās arī mans vecākais dēls Eduards), diriģents Romāns Vanags, piedalīsies Valters Pūce – čells, koncertu vadīs Katrīne Pasternaka.
Visi ienākumi no koncertiem tiek ziedoti Jāņa baznīcas fasādes rekonstrukcijai un zelmeņa atjaunošanai. Biļetes un informācija: www.bilesuparadize.lv.
Līdz aprīļa beigām atvērts 1,-Ls ziedojumu tālrunis 9000 6586. Piezvani!
Arī es aicinu Tevi apmeklēt 28.aprīļa koncertu vai ziedot 1,-Ls pa tālruni 9000 6586. Tā ir mūsu pagātne un nākotne, tā ir daļa mūsu Rīgas un mūsu dzīves! Nāc!
„Pavasarī, kad mostas daba, ikvienam ir svarīgi sakopt vidi, kurā dzīvojam. Un talka ir tas veids, kā kopīgi strādājot, iespējams paveikt lielus darbus.” Ar šādu aicinājumu Lielās Talkas (www.talkas.lv) ietvaros šogad partijas Vienotība Rīgas biedri un atbalstītāji kopā ar savām ģimenēm un draugiem tika aicināti sakopt Pļavnieku mežu, kas atrodas Akadēmiķa Mstislava Keldiša un Ulbrokas ielas krustojumā.
Vienotības aktīvisti ir izpētījuši, ka Pļavnieku mežs ir teju vienīgā apzaļumotā vieta, kur atpūsties šī rajona iedzīvotājiem. Ziemā mežs ir vieta, kur bērniem baudīt ziemas priekus, vasarā - vieta, kur atpūsties un sportot. Ņemot vērā meža lielo apmeklētību un atkritumu tvertņu trūkumu, tas diemžēl ir piemēslots.
Uz Pļavniekiem devos arī es un mana ģimene, lai kopīgiem spēkiem „Vienotībā” līdzdarbotos ar ikvienu, kam rūp skaista un sakopta vide. Talkā satiku un plecu pie pleca strādāju ar premjeru Valdi Dombrovski, kolēģiem Saeimā deputātiem Alekseju Loskutovu, Andreju Judinu, Lolitu Čigāni, Edvardu Smiltēnu un Inu Druvieti, Eiroparlamenta deputāti Inesi Vaideri, Rīgas domes deputātiem Baibu Brigmani un Māri Puriņu un daudziem citiem Vienotības biedriem, atbalstītājiem un viņu draugiem ar ģimenēm. Īpaši priecājos, ka „Vienotībai” pievienojās apkārtējo māju iedzīvotāji. Kopā bijām vairāk kā 200 talcinieki.
Rīta cēlienu pavadījām, sakopjot Pļavnieku meža teritoriju, savukārt ap plkst. 12:30 Ministru prezidenta Valda Dombrovska virsvadībā iestādījām trīs priedītes, kurām devām vārdus – Solvita, Valdis un Egle. Paldies organizatoriem par sagādātajiem dēstiem un inventāru!
Meža ielokā „Vienotība” novietoja arī trīs soliņus un atkritumu urnu, par ko īpaši pateicīgi bija Pļavnieku senjori, kuri jau sen esot runājuši, ka mežā trūkst vietiņas, kur piesēst pēc pastaigas un tagad tā pati uzradusies. Lai viņiem veselība un dzīvesprieks vēl ilgus gadus!
Talkas rezultātā tika piepildīti vairāk kā 80 maisi ar atkritumiem, savāktas riepas, vairāki datori, televizori, dīvāns, mēbeles un citi sadzīves priekšmeti. Šajās pāris stundās sakopta pamatīga teritorija un Pļavnieku iedzīvotāji varēs baudīt vasarīgo dabu daudz tīrākā vidē.
Par omulību gādāja Sabiedriskās aprūpes biedrības „Marija” jaukās dāmas ar rīta kafiju un pīrāgiem, bet pusdienlaikā izsalkušos talciniekus cienāja ar karstu un gardu zupu un kliņģeri.
Tā kā Lielās Talkas ideja ir balstīta uz brīvprātīgu līdzdalību vides sakopšanā, radot saliedētību, pozitīvismu un labi padarīta darba sajūtu, tad „Vienotība” šo ideju šogad realizēja simtprocentīgi. Un galvenais - svarīgi nav tikai sakopt, svarīgi ir, lai katrs, kas piedalās talkā, vairs nekad neizmet papīru mežmalā, neatstāj plastmasas pudeli ceļmalā vai mežā un nākotnē radina tādai rīcībai citus.
Atpakaļceļā, braucot cauri Rīgai, ievēroju, ka daudzas ģimenes ne tikai piedalās Lielās Talkas pasākumos, bet kopj savu piemājas teritoriju. Tas arī ir svarīgi – ja kādam Lielās Talkas aicinājums un aktivitātes dod ierosmi sakopt arī pašam savu sētu.
Šodien kāds paziņa sociālajā tīklā Twitter ierakstīja - „pilsēta šodien ir kļuvusi tik skaista!”. Piekrītu! Un domāju, ka ne viena vien pilsēta un sēta!
Kopš pagājušā gada, kad no ziņām mēdijos uzzināju, ka manas kā Rīgas Latviešu biedrības (RLB) biedra tiesības ir apturētas, tā arī nebiju saņēmis nevienu dokumentālu apstiprinājumu šim faktam no pašas biedrības, vai tās vadības. Tāpat arī nebiju saņēmis nekādu citu rakstisku skaidrojumu šādam manis statusa noteikšanas iemeslam.
Šī gada februārī RLB kopsapulcē iesniedzu savu iesniegumu un lūdzu kopsapulcei lemt par manu biedra tiesību atjaunošanu, taču kopsapulce manu iesniegumu pēc būtības neizskatīja.
Aprīļa sākumā saņēmu uzaicinājumu ierasties uz 2012. gada 18. aprīļa Domes sēdi:
„Godātais Čaklā kungs!
Rīgas Latviešu biedrības (RLB) pilnsapulce 2012. gada 18. februārī saņēma Jūsu iesniegumu ar lūgumu lemt par Jūsu RLB biedra tiesību atjaunošanu, kuras pamatojoties uz 2011.gada 7.decembra RLB Domes lēmumu Nr.8, saskaņā ar RLB Statūtu punktu 4.9., tika apturētas uz laiku 6 (seši) mēneši.
RLB Pilnsapulce izskatīja Jūsu iesniegumu un nolēma pilnvarot RLB Domi sagatavot un izskatīt jautājumu par Ingmāra Čaklā turpmāko darbību Rīgas Latviešu biedrībā.
Pamatojoties uz RLB pilnsapulces lēmumu, jautājumu par Jūsu turpmāko darbību Rīgas Latviešu biedrībā izskatīs RLB Domes 18.04.2012. sēdē. Jautājuma konstruktīvai risināšanai aicinām ierasties 18.04.2012. RLB Dome sēdē plkst.17.30.
Ar cieņu, Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājs Guntis Gailītis.”
Konstruktīvā risināšana tā arī nesanāca, jo ierodoties tapa skaidrs – te viss jau ir izlemts. „Dodiet tik cilvēku, pantu atradīsim!” – bija arī šī pasākuma vadmotīvs. Un tātad - ar nepieciešamo balsu skaitu Ingmārs Čaklais no Rīgas Latviešu biedrības ir atskaitīts.
Visu šo darbību kontekstā pozitīvs ir fakts, ka pirmo reizi no RLB Domes puses bija noformulēti „pārmetumi”, kas kalpoja par „iemeslu” manu biedra tiesību apturēšanai, un nu jau arī izslēgšanai. Tiesa gan, rakstisku dokumentu Domes sēdē es nesaņēmu. Taču ceru, ka tādu man izsniegs, jo no dzirdētā jau tagad varu apgalvot, ka daļa Domes sēdes vadītāja - biedra Smagara nosaukto, it kā manis izdarīto, pārkāpumu ir „safabricēti”, neprecīzi un vispārēja rakstura, kas tieši man nevar būt adresēti.
Pēc Domes lēmuma saņemšanas rakstiskā veidā, es lemšu par savu tiesību tālāku realizāciju.
Kopš 1995. gada esmu Latvijas Teātra darbinieku savienības (LTDS) biedrs, tādēļ piedalījos arī tās IX kongresā, kas 16. aprīlī tika sasaukts Dailes teātra Mazajā zālē.
Kongress sākās ar 30 minūšu kavēšanos. Kā parasti. Kongresā tika ievērota noteiktā dienas kārtība. Kā parasti. Tātad – viss kārtībā! Esam un darbojamies!
LTDS priekšsēdētāja Daiga Šiliņa–Gaismiņa atskaitījās par LTDS darbību laika posmā no 2009. – 2012. gadam, kam sekoja „nosacītais” revīzijas komisijas ziņojums par LTDS finanšu situāciju pārskata periodā. Pēc tam Vilis Daudziņš pastāstīja par atbalsta fonda paveikto, bet Ieva Struka par Latvijas Radošo savienību padomes paveikto.
Notika arī vēlēšanas. Nacionālā teātra aktrise Daiga Šiliņa–Gaismiņa atkārtoti tika ievēlēta par organizācijas priekšsēdētāju. Biedrības valdē ievēlēja Jānusu Johansonu, Ievu Pļavnieci, Maiju Svarinsku, Vili Daudziņu, Jāni Dreiblatu, Sarmu Rozenbergu, Lolitu Cauku, Andreju Možeiko un Evitu Sniedzi.
Latvijas Dramaturgu ģilde (LDĢ) ir dibināta 1999. gadā kā sabiedriska organizācija “Latvijas dramaturgu ģilde”, bet 2005. gadā pārreģistrēta kā biedrība "Latvijas Dramaturgu ģilde”.
Esmu viens no tās izveidotājiem un dibinātājiem, kā arī vēl joprojām tās biedrs, tāpēc sazinājos ar dramaturģi un LDĢ valdes jauno priekšsēdētāju Rasu Bugavičuti, lai iepazītos un pārrunātu iespēju turpināt attīstīt datorizēto dramaturģijas bibliotēku, kuru aizsāku veidot jau pirms vairāk kā desmit gadiem.
Ar ļoti patīkamo, jauno un azartisko Rasu Bugavičuti tikāmies manā darba vietā Saeimā. Ar patiesu prieku noklausījos Rasas redzējumu par Latvijas lugu autoru situāciju šobrīd. Ļoti ātri abpusēji sapratāmies un nonācām pie secinājumiem, ka daudzi mūsu viedokļi par latviešu oriģināldramaturģijas attīstību sakrīt.
Vienojāmies par savstarpējo sadarbību gan datorizētās oriģināldramaturģijas bibliotēkas projekta realizācijā, gan interneta iespēju izmantošanā latviešu autoru dramaturģisko darbu popularizēšanai.
Jau tuvākajā laikā nolēmām satikties plašākā interesentu lokā, lai vienotos par konkrētiem nākamajiem darbību soļiem, kā arī lai pārrunātu citas aktualitātes oriģināldramaturģijas attīstībai stratēģijā.
Nav nekā labāka par brīvdienām, ko var laiski vadīt ģimenes lokā. Aktīvi ar to nodarbojāmies aizvadītajās četrās dienās.
Lieldienu rītā bez atrastajām šokolādes olām, protams, krāsojām arī vistu olas. Dažas tradīcijas ir nemainīgas un tomēr mēģinām „variēt” arī ko jaunu.
Dažas bildes no krāsošanas procesa saglabājam vēsturei: „Uzmin, kas tur vārās?”, „Un paveras kārtējais pārsteigums”, „Māksla prasa upurus…”, „Aktīvākie attinēji”, „Spilgtākās un raibākās”, „Un uzvarētājs ir…”, „Vai vari uzminēt kā tādu krāsu iegūt?”, „Kaut līst, es iekšā neiešu, bet vienu olu gribu gan!”. Nosaukumus un bildes var mainīt vietām, Lieldienu noskaņojums nemainīgs!
Priecīgas un gaišas arī pēcLieldienas visiem!
TIKŠANĀS AR IGAUNIJAS APVIENOTĀ SABIEDRISKĀ MEDIJA PĀRSTĀVJIEM
Ceturtdien, 5. martā, neskatoties uz Saeimas sesijas pārstraukumu, kopā ar Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas vadītāju Ināru Mūrnieci, viņas palīdzi Ievu, Saeimas frakcijas „Zatlera reformu partija” vecāko konsultanti Daigu Holmu un savu palīgu Mārtiņu devāmies uz Igauniju, lai tiktos ar Igaunijas sabiedriskā medija (Estonian Public Broadcasting) valdes locekļiem un uzklausītu viņu argumentus un pieredzi apvienotā sabiedriskā medija izveidē.
Tikām uzņemti ļoti laipni un jau pirmajās sarunas minūtēs „ķērāmies pie lietas” un īsumā izstāstījām situāciju, kādā nonākuši sabiedriskie mediji Latvijā. Igauņu kolēģiem latviešu bēdu stāsts nebija svešs. Arī igauņi esot pārdzīvojuši liekus finansu izdevumus, uzturot atsevišķus sabiedriskos medijus, menedžmenta problēmas, kā arī negatīvu mediju sabiedrības pārstāvju reakciju uz ieceri apvienot Igaunijas nacionālo radio un televīziju.
Igaunijas sabiedriskā medija valdes locekļi uzsvēra, ka mediju apvienošana esot bijis politiski smags, vairākus gadus diskutēts lēmums un apvienošanas process nav beidzies vēl šodien. Igauņu apvienotais nacionālais medijs vēl joprojām gaida kopīgu ēku, kas vēl vairāk atvieglotu darbu. Neoficiāla vienošanās ar valdību jau esot panākta.
Igauņu kolēģi bez aplinkiem, vienbalsīgi mudināja – rakstiet likumu un apvienojiet sabiedriskos medijus! Tika pieminēti vairāki pozitīvi ieguvumi – finansiālie ietaupījumi, vadības konsolidācija, spēcīgāka organizācija, kā arī vairāki ieguvumi pašiem žurnālistiem, tai skaitā, plašākas karjeras iespējas, stabils atalgojums un darba vieta, iespēja darboties vairākās žurnālistikas nozarēs, u.c.
Paldies igauņu apvienotā sabiedriskā medija vadībai par laipno uzņemšanu! Vienmēr prieks uzklausīt citu valstu pieredzi, jo īpaši, ja tā ir pozitīva pieredze. Ja igauņu izstrādātais likums darbojas, tulkojam to un pielāgojam Latvijas situācijai, - mājupbraucot skaļi padomāju.
Jāpiemin, ka Igaunijas apvienotais sabiedriskais medijs sastāv ne vien no televīzijas un radio, bet arī no interneta vietnes, kurā iespējams gan skatīties televīziju, gan klausīties radio, gan saņemt jaunākās ziņas rakstiskā formā – www.err.ee.
Otrdien, 3. martā, Saeimas ziemas sesijas noslēguma dienā, uz jautrībām un izpriecām Lieldienu gaidās prāts vedās gan Saeimas deputātiem, gan skolas vecuma bērniem, gan Latvijas Samariešu apvienības jauniešiem.
Samariešu apvienības jaunieši ir jau ilggadēji Saeimas sadarbības partneri dažādu labdarības pasākumu rīkošanā. Šoreiz jaunieši aicināja uz Lieldienu olu krāsošanu un ripināšanu Saeimas Lielajā foajē. Bērnu un deputātu krāsotās olas tika nogādātas vecajiem ļaudīm, kuri svētkus nesvinēs ģimenes lokā.
Vienmēr esmu atbalstījis labdarības akcijas un labas gribas iniciatīvas, kā arī vienmēr aicinu to darīt citiem, tādēļ uz olu krāsošanu un ripināšanu devos ar savu kabineta biedru un Vienotības frakcijas kolēģi Alekseju Loskutovu.
Pirmās Putnu dienas notika 1952. gadā, gandrīz 20 gadus Rīgas Zoodārzā (http://rigazoo.lv) Putnu dienu neatņemama sastāvdaļa ir "Dzeņa darbnīca" un jau trīs gadu mūsu ģimenes tradīcija ir pavasarī doties uz Rīgas Zooloģisko dārzu taisīt putnu būrīšus. Putnu būrīšu taisīšana „Dzeņa darbnīcā” ir ikgadējo Putnu dienu centrālais pasākums, kur Zoodārza darbinieki aicina iztīrīt veco ligzdu materiālus no iepriekšējos gados liktajiem būrīšiem, kā arī izgatavot jaunas dobumperētāju mājvietas, lai putni laicīgi tās varētu aizņemt un sagatavoties dēšanai. "Dzeņa darbnīcas” meistari demonstrē visdažādāko putnu mākslīgo ligzdvietu izgatavošanu: stārķiem, pīlēm, gaigalām, lauku piekūniem, dažādu sugu pūcēm, sikspārņiem, susuriem un, protams, sīkajiem dobumperētājiem.
Kā ziņo Zooloģiskais dārzs šogad "Dzeņa darbnīcā" 31.martā un 1.aprīlī no plkst. 12.00 līdz 15.00 bija sagatavoti materiāli 250 sīko dobumperētāju (zīlīšu, zvirbuļu, melno mušķērāju) un 150 mājas strazdu būrīšiem, kā arī paraugbūriem meža pūcēm un apodziņiem. Cerams, ka būrīši arī tapa un putnu ģimenes laimīgi ligzdos daudzviet Latvijā.
Šogad mūsu ģimenē bija trīs meistari: Māris Roberts, kas taisīja strazdu būri, Elīza un Eduards, kas katrs uztaisīja pa zīlīšu būrim. Tā kā būrīšus, ko bijām izgatavojuši pagājušos gados, bijām piekāruši savos piemājas kokos, tad šoreiz izgatavotos būrīšus atstājām zoodārzā, bet uz mājām paņēmām laba darba padarītu prieku un prasmi būrīšu izgatavošanā, ar ko dalāmies arī šeit:
Pēc darbiem „Dzeņa darbnīcām” apciemojām žirafes, pāvus, lāčus, kamieļus, tropu mājas iedzīvotājus un lauku sētas iemītniekus. Pārliecinājāmies - visi gaida pavasari!
Ceturtdien, 29. martā, organizējām ārpuskārtas (Par kārtējām mēs ar manu palīgu Mārtiņu saucam tās, kas notiek katra mēneša ceturtajā ceturtdienā četros!) ekskursiju Saeimā vidusskolēniem. Lielākā daļa eksursantu bija manas agrākās darba vietas – Rīgas Angļu ģimnāzijas – 10. klases skolēni, bet atsevišķi dalību eksursijā bija pieteikušas arī meitenes no Ādažu vidusskolas 12. klases.
Šoreiz ekskursijas formāts nedaudz atšķīrās no iepriekšējām reizēm. Kā nospriedām pēc iepriekšējās ekskursijas, Saeimā ir mazāk ko redzēt, vairāk ir ko stāstīt, tādēļ Saeimas ēkas apskatei veltījām aptuveni 40 minūtes ierastās stundas vietā, toties neformālajai sarunai Vienotības frakcijā veltījām aptuveni stundu, kuras laikā iepazīstināju eksursantus ar Saeimas mājas lapu un tajā pieejamo informāciju, kā arī izstāstīju vairākas Saeimas un Saeimas deputātu darbības nianses, par kurām oficiālajās Saeimas organizētajās ekskursijās nestāsta.
Kā norādīju eksursijas dalībniekiem, sākot stādāt par Saeimas deputātu, mani pārsteidza ļoti daudzas līdz tam nezināmas lietas gan par Saeimu, gan par politiku kopumā. Šobrīd, Saeimā strādājot, vēlos ar ekskursiju palīdzību izglītot zinātkāros, ikvienu esošo vai topošo vēlētāju un, iespējams, arī topošos deputātus, lai nepatīkamo „pārsteigumu” viņu pieredzē būtu mazāk.
Ceru, ka ekskursanti uzzināja daudz jauna un gūtais dzīvē noderēs. Ekskursijas nobeigumā aicināju skolēnus apmeklēt Saeimu vēl, jo katru reizi iespējams uzzināt ko jaunu.
Ja arī Tevi, Tavus draugus, radus, paziņa, skolas biedrus vai kaimiņus interesē Saeimas darba aizkulises, piesakies ekskursijai, rakstot manam palīgam Mārtiņam Smalkajam (martins.smalkais@saeima.lv). Tiekamies!
Svētdien, 25. martā, pēc piemiņas brīža pie Latvijas Okupācijas muzeja, kur tika godināti visu trīs Baltijas valstu deportāciju upuri, Rīgas un Latvijas politiski represēto biedrību pārstāvji devās gājienā pa Kaļķu ielu uz Brīvības pieminekli, lai tur plkst. 13 noklausītos Valsts prezidenta Andra Bērziņa uzrunu un kopā ar valsts augstākajām amatpersonām, Saeimas un Rīgas domes deputātiem, kā arī citiem pasākuma apmeklētājiem piedalītos svinīgā ziedu nolikšanas pasākumā.
Pie Brīvības pieminekļa bija ieradušies ļaudis, turot rokā ziedus un ziedu vainagus. Pieminekļa pakājē plīvoja visu trīs Baltijas valstu karogi. Godināt deportācijas upuru piemiņu bija ieradušies aptuveni pārdesmit Saeimas deputāti – lielākoties Nacionālās apvienības un Vienotības frakciju pārstāvji.
Klātesošos uzrunāja arī Latvijas Politiski represēto apvienības vadītājs Gunārs Resnais, kurš norādīja, ka Latvijas sabiedrībā notiek apzināta nacionālā naida kurināšana un nesenākais pierādījums tam ir 18.februāra referendums par divvalodību. Šajā ziņā grūti nepiekrist Resnā kungam, ko uzrunā pēc tam norādīja arī Valsts prezidents.
Atgriezies mājās Twitter.com ierakstīju: „Izturīgākie arī šodien pie Brīvības pieminekļa pieminēja izsūtītos. Laika apstākļi simboliski - plēš, posta un ārda.” Bet notika mazs brīnums - stiprais vējš un aukstums mudināja pūli sastāties daudz ciešāk, tādējādi sargājoties no aukstuma un zināmā veidā simbolizējot patiesu tautas vienotību.
1949. gada marta deportācijas bija Padomju Savienības okupācijas iestāžu veikta masveidīga Baltijas valstu iedzīvotāju izsūtīšana uz attāliem PSRS reģioniem 1949. gada 25.-28. martā. Deportācijās, kuras slepeni tika sauktas par operāciju "Krasta banga" izsūtīja apmēram 90 000 Baltijas valstu iedzīvotājus, gandrīz puse no viņiem no Latvijas.
2012. gada 24. martā plkst. 09.30, Siguldas Sporta skolas zālē, norisinājās Siguldas novada sporta spēles „Telpu futbols”.
Šajās sporta spēlēs šoreiz piedalījās septiņas komandas - "Darba Rezerves", divas AS "Siguldas Būvmeistars" futbola komandas, komanda no Lojas, komanda no Līgatnes, futbola komanda „Dienvidparks” un mēs -Vienotības komanda. Jāatzīstas, ka Vienotības futbola komanda bija vienīgā komanda, kas pirmo reizi šādā sastāvā satikās šajās sporta spēlēs un šajā laukumā. Citas komandas bija ar citu turnīru pieredzi, dažas pat vairāku gadu garumā.
Vienotības komandas sastāvā bija arī divi 11. Saeimas deputāti, es, Ingmārs Čaklais un mans kolēģis Ainārs Latkovskis, kā arī kolēģi - deputātu palīgi un Vienotības biedri. Par fotogrāfu pieteicās mans dēls Eduards Čaklais (arī viņam tā ir zināma debija, tāpēc lūdzu nevērtēt pārāk stingri!).
Par sportiskiem rezultātiem runāt grūti, taču pēc rezultātiem spriežot bijām sīkstākā komanda - diviem minimāliem zaudējumiem, pievienojām divus bezcerīgus zaudējumus un divus neizšķirtus ar šo sporta spēļu vājāko un spēcīgāko komandu.
Katrā ziņā Vienotības futbola komandai pirmo sporta spēļu prieks neprognozējamā un nepārbaudīta sastāva ir vairāk kā lielisks sasniegums. Turpmāk var būt tikai labāk. Uz to arī strādāsim!
Paldies organizatoriem! Možu garu visiem dalībniekiem un uzvarētājiem!
22. martā kārtējo reizi Saeimā notika manis organizēta ekskursija, kas nu jau kļuvusi par tradīciju, jo šādas ekskursijas notiek regulāri - katra mēneša ceturtajā ceturtdienā pulksten četros.
Šoreiz ekskursijas organizēšanā lielu lomu „nospēlēja reklāma” interneta mini-blogu vietnē Twitter.com. Tieši uz šo aicinājumu atsaucās lielākā daļa ekskursantu, tai skaitā, māmiņa Ieva ar četriem saviem bērniem un bariņu krustbērnu (mazākajiem 1,5 un 3 gadi, trīs bērni vecumā no 7-12 gadiem un vidusskolnieki). Ekskursijā piedalījās arī vairāki studenti, valsts iestāžu darbinieki un vidējas paaudzes kundzes. Šādu ekskursantu sastāvu pa Saeimas gaiteņiem vēl nebiju vedis, bet centos parādīt un izstāstīt kaut ko, kas varētu interesēt katru dalībnieku.
Kā ierasts, Saeimas Protokola nodaļas konsultante Gunta Gaigala, ar kuru esam sadarbojušies jau iepriekšējās ekskursijās, izvadāja ekskursantus pa Saeimas ēku un īsumā izstāstīja par pašu ēku un procesiem, kas ikdienā tajā notiek.
Tā kā, strādājot Saeimā un regulāri vadot ekskursijas, esmu guvis jau zināmu pieredzi, saprotu, ka par Saeimu ir vairāk ko stāstīt, nekā ko rādīt, tādēļ turpmāk ekskursijās manā pavadībā vairāk laika centīsimies veltīt neformālai sarunai brīvā formātā.
Arī tupmāk visi ir laipni aicināti pieteikties ekskursijām Saeimā! To vari izdarīt sazinoties ar manu palīgu Mārtiņu Smalko (martins.smalkais@saeima.lv). Ar ekskursiju datumiem un laikiem iespējams iepazīties manā publiski pieejamajā kalendārā portālā Gudrasgalvas.lv (http://ej.uz/iz4). Uz tikšanos!
Pēc publikācijas izlasīšanas portālā Delfi.lv (http://ej.uz/69zk), sazinājos ar jaundibinātās biedrības „Glābsim Latvijas laukus!” vadītāju Valentīnas Rozītes kundzi un norunāju tikšanos ar biedrības pārstāvjiem Beverīnas novada, Brenguļu pagastā. Otrdien, 20. martā, kopā ar palīgu Mārtiņu Smalko devāmies uz Brenguļiem, lai iepazītos un lūkotu pēc veida kā aktīvistiem palīdzēt.
Biedrības mērķis un pamatideja vienkārša - panākt, lai sociāli nelabvēlīgo, trūcīgo, daudzbērnu un cita statusa ģimenes, kas šobrīd dzīvo tikai no pabalstiem, sevi uztur paši ar savu darbu, ar to, ko izaudzē dārzā un kūtiņā.
Ierodoties Brenguļu pagasta pārvaldē, tikām informēti, ka esam ieradušies ne vien uz tikšanos ar biedrības pārstāvjiem, bet tikšanās ar mums ir biedrības „Glābsim Latvijas laukus!” sapulces darba kārtībā. Jau stundu biedrības aktīvisti bija diskutējuši par tēmu „Beverīnas novada pašvaldības attīstības ceļš”.
Uzsākot sarunu, pateicos Rozītes kundzei par rasto iespēju satikties un biedrības biedriem par izrādīto vēlmi sadarboties. Aicināju biedrības līderus un citus klātesošos īsumā izstāstīt savu redzējumu par turpmāko darbību un sasniedzamajiem mērķiem. Jau pirmajās minūtēs sapratu, ka esmu saticis ļoti konstruktīvi domājošu, kaujinieciski noskaņotu un uz rezultātu virzītu aktīvistu grupu.
Sarunas sākumā vienojāmies, ka diskusiju orientēsim uz mērķu sasniegšanu un pozitīvu pārmaiņu veicināšanu, nevis esošās situācijas, valdības un ierēdņu kritizēšanu un negatīvo emociju „izgāšanu”.
Sarunas gaitā apspriedām arodskolu jautājums un problēmas izglītības nozarē, darba vietu trūkumu pensijas vecuma cilvēkiem, pensijas vecuma paaugstināšanas pamatojumu un praktisko realizāciju, valsts izpildinstitūciju ierēdņu darbību, pašvaldību organizēto iepirkuma procedūru norisi, ceļu infrastruktūras uzlabošanas problēmas, PVN likmes pamatotību un iespējamās izmaiņas, kooperatīvu dibināšanas kārtību, pabalstu nepieciešamību un sistēmas uzlabošanu, kā arī latviešu aizceļošanu darba meklējumos uz citām valstīm. Raibi. Kā dzīve.
Vairāki biedrības biedri atzina, ka saskata nopietnas problēmas Latvijas izglītības sistēmā, jo īpaši – arodskolu jautājumā. Viņi norādīja, ka lauku reģionos ir liels deficīts pēc profesionālo izglītību ieguvušiem darbiniekiem – traktoristiem, pārtikas tehnologiem, lopkopjiem, u.c. Diemžēl ļoti daudz šādu skolu tuvākajā apkārtnē un visā Latvijā ir likvidētas. Klātesošie ierosināja, ka būtu jāpiešķir uzņēmumiem dotācijas arodskolu uzturēšanai, lai tās „izaudzina” savam uzņēmumam nepieciešamos speciālistus, dodot tiem prakses vietas mācību procesa laikā un darba vietas pēc izglītības iegūšanas.
Biedrības biedri atzina, ka zināmas problēmas sagādā arī jaunais izglītības finansēšanas modelis „nauda seko skolēnam” – Beverīnas novadam šī sistēma nozīmē zaudējumus, jo no pašvaldības budžeta nākas finansēt skolas, no kurām bērni aizgājuši mācīties uz blakus esošās Valmieras skolām. Tika ierosināts pārskatīt šo sistēmu, nosakot, ka bērnam jāmācās tuvāk dzīvesvietai esošajā skolā, ja nav ārkārtas iemesli kādēļ to nedarīt, bet pašvaldība maksā, ja „pakalpojumu” nevar nodrošināt.
Biedrības pārstāvji asi kritizēja valdības ieceri paaugstināt pensionēšanās vecumu, sakot, ka „pensionēšanās vecuma paaugstināšana būtu noziegums”. Tika norādīts, ka pie šāda nosacījuma, būtu intensīvi jāstrādā pie darba vietu radīšanas vai nodrošināšanas pensijas vecuma cilvēkiem.
Lai īstenotu savus mērķus, biedrība vēlētos sakārtot izpildinstitūciju ierēdņu dzelžaino un dažkārt pat absurdo darbību visdažādāko likumdošanas normu piemērošanā. Šādus stāstus biju dzirdējis jau iepriekš, tādēļ pēc padoma tālu nebija jāmeklē – sakiet man vārdus, uzvārdus un institūcijas, kuru ierēdņi rīkojas negodprātīgi!
Biedrības pārstāvji arīdzan norādīja uz likumdošanas normām, kas sarežģī kooperatīvu dibināšanu un to pastāvēšanu. „Kooperatīvi būtu labs risinājums un izdzīvošanas iespēja daudziem zemniekiem – palielinātos piedāvājuma klāsts, apvienojot līdzekļus spētu vairāk investēt attīstībā, spētu piedalīties lielākos iepirkumu konkursos un pavērtos vēl citi „uz augšu virzoši” ceļi, taču birokrātiskās prasības tam ir šķērslis”, norādīja runātāji.
Kā būtisku problēmu ne tikai Beverīnas novadā, bet visā Latvijā, biedrības biedri minēja nesakārtoto ceļu infrastruktūru un kārtību kādā par ceļiem tiek gādāts. „Šai jomā valda totāls haoss. Vecos ceļus nelabo, top jauni, bet neloģiskās vietās un bez pamatojuma. Daļa mežu ceļu pieder A/S Latvijas Valsts meži, vēl kādi – A/S Latvijas Valsts ceļi, bet citi vēl kādam.” Par tēmu ir satraukti runātāji.
Kā apstiprinājums manām domām, ka runātāji nedzīvo savā „mazajā pasaulē” un nedomā vien par savām problēmām, bija kāda kunga ierosinājums aplikt ar nodokli no Latvijas izejošās naudas transakcijas, kas notiek uz „ofšoriem” vai no tiem. Kungs aicināja šo ierosinājumu sadzirdēt arī atbildīgajiem ministriem.
Kā minēju stāsta sākumā, jaundibinātās biedrības biedri ir konstruktīvi domājoši, mērķtiecīgi aktīvisti. Jo ilgāk sarunājāmies, jo vairāk tas pierādījās. Piemēram, kāds no biedrības biedriem sarunas noslēgumā pauda šādu atziņu: „Latvijā nekas nenotiks līdz brīdim, kad šeit dzīvojošie nevienosies par citām vērtībām izņemot naudu”! To arī visiem novēlu – vienoties par to, kas dzīvē ir svarīgākais un palīdzēt vienam otram svarīgāko sasniegt!
Vēlreiz apliecinu - apsolītās lietas izpildīšu un tad jau pavisam drīz atkal tiksimies!
Trešdien, 14. martā, biju aicināts uz sabiedriskās politikas portāla „Politika.lv” un K.Adenauera fonda kopīgi rīkoto domu apmaiņu „Tiesībsarga 12 mēneši”. Neformālā gaisotnē, Berga bazāra bibliotēkas formāta kafejnīcā „Birojnīca”, kopā ar ekspertiem politisko procesu pētnieci Ivetu Kažoku un Ministru kabineta pārstāvi starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās Ingu Reini, klātesot pašam tiesībsargam Jurim Jansonam analizēja tiesībsarga biroja darbību pēdējo 12 mēnešu laikā.
Diskusijas sākumā pieaicinātie eksperti – Iveta Kažoka un Inga Reine – īsi izklāstīja savu viedokli par tiesībsarga darbību pēdējā gada laikā. Svarīgi piebilst, ka Reines kundze uzstājās ar savu personīgo viedokli, nevis ar Ministru kabineta viedokli, ko arī pati vairakkārt akcentēja.
Diskusijas vadītājs Jānis Domburs deva vārdu visiem klātesošajiem, kuri vēlējās izteikties vai uzdot jautājumus kādam no ekspertiem vai pašam tiesībsargam. Starp apspriestajām tēmām bija jautājumi, par kuriem Juris Jansons kopš ievēlēšanas brīža jau publiski paudis savu viedokli: tiesībsarga autoritāte sabiedrībā, tiesībsarga biroja izvirzītās prioritātes, labas pārvaldes principu aizstāvēšana utt.
Jāatzīst, ka Jura Jansona stāstījums un arī atbildes uz jautājumiem vai replikām mani, un, šķiet, daudzus citus klātesošos nepārliecināja. Atceros, ka līdzīgi Juris Jansons mani nepārliecināja arī laikā, kad viņš tika ievēlēts tiesībsarga amatā. To arī viņam atklāti pateicu šoreiz un arī publiski atzinos, ka Saeimas slēgtajā balsojumā par viņa ievēlēšanu amatā, balsoju par otru kandidātu, kas neapšaubāmi bija un ir labāks pat pēc šī gada, kad tiesībsarga amatā ir Juris Jansons.
Tiesībsargs ne vien bija nepārliecinošs savās atbildēs un stāstījumā, bet arī izrādīja emociju nesavaldību, vairākas reizes atļaujoties neloģiski asi atbildēt uz replikām un kritiku. Jāpiebilst, ka diskusijas laikā pieminētā tiesībsarga nespēja savos izteikumos balstīties uz juridiskiem argumentiem vai faktiskiem pierādījumiem atspoguļojās arī šoreiz. Šo iemeslu dēļ, vairāki runātāji Juri Jansonu nosauca par „opozīcijas deputātu”.
Diemžēl, bet likumsakarīgi, ka no salīdzinoši kompetentiem domapmaiņas dalībniekiem izskanēja ļoti maz atbalsta un uzslavu vārdi „jaunajam” tiesībsargam. Ceru, ka diskusijā „Tiesībsarga 24 mēneši”, ja tāda tiks rīkota, dzirdēsim garu atskaiti par izdarīto un daudz pozitīvāku vērtējumu. To arī Jurim Jansonam savā uzrunā novēlēju.
Atgādinu, ka 2011. gada 3. martā Juris Jansons, aizklātā balsojumā, ar 53 balsīm „par”, tika ievēlēts Tiesībsarga amatā, nomainot līdzšinējo tiesībsargu Romānu Apsīti. Tolaik politiskajos kuluāros runāja, ka Jansona kunga ievēlēšana notikusi pateicoties Zaļo un zemnieku savienības un Saskaņas centra slepenai vienošanās. Pirms gada, kad Saeima lēma par tiesībsarga amatu kandidātiem, Vienotība, kurai 10. Saeimā bija 33 deputātu vietas, bija publiski paudusi atbalstu otram kandidātam – tiesību speciālistei Anitai Kovaļevskai.
Sestdien, 10. martā, atsaucoties BA „Turība” pirmā kursa Lietišķo un rekreatīvo pasākumu vadības programmas studentu aicinājumam, devos uz Valsts sociālās aprūpes centru „Ezerkrasti”, lai piedalītos studentu rīkotajā „Smaidu pēcpusdienā” un ar tēta - Māra Čaklā dzejoļu lasījumiem iepriecinātu centra iemītniekus.
Centra iemītniekiem lika smaidīt arī atraktīvā bērnu vokālā grupa „Dzeguzīte” un bērnu tautas deju ansamblis „Uguntiņa”. Bērnu uzstāšanās skatītāju sejās izraisīja patiesu prieku, dažkārt smieklus un pat prieka asaras.
Ar saviem dzejas lasījumiem centos klātesošajiem likt aizdomāties gan par nopietnām lietām, gan par tīri ikdienišķiem sīkumiem. Protams, katram dzejolim veltīju dažus pārdomu vārdus vai nelielu dzejoļa tapšanas priekšvēsturi.
„Turības” studenti bija parūpējušies arī par dāvanām, kliņģeri un gardu kūku. Studenti centra iemītniekiem dāvāja vairākas kastes ar dzijas kamoliem, garo vakaru vadīšanai, un sveces, kas centra telpas padarītu mājīgākas.
Paldies aktīvajiem un atraktīvajiem studentiem par vēlmi dāvāt prieku citiem! Savulaik, kad vadīju Rīgas Latviešu biedrību, devu ierosmi šādiem pasākumiem, taču tā arī tie palika nerealizēti. Mudināju studentus padomāt par šo iespējamo sadarbību nākotnē!
Bet šodien - prieks, ka ideja un vēlme darīt ko līdzīgu ir arī citiem! Paldies, paldies, paldies! Bija prieks līdzdarboties un noteikti piedalīšos, ja tikšu aicināts atkārtoti.
8. martā Latvijas Asociācija sabiedrisko attiecību profesionāļiem (LASAP) rīkoja ikgadējo kopsapulci. Tās norises vieta šoreiz bija Domenikss Auto tirdzniecības centrā Krasta ielā.
Asociācijā šobrīd darbojas jau vairāk kā simts biedru. Paldies visiem tiem, kuri vakar ieradās uz LASAP pilnsapulci. Kopā uz vietas bijām 50 biedri, bet 21 biedrs bija deleģējis kādam sevi pārstāvēt. Tātad darbu varējām sākt.
Darba kārtību sākām ar nelielu ekskursiju pa Domenikss Auto tirdzniecības centru. Tad, pēc dažiem „mājas saimnieces” Benitas Sadauskas uzrunas vārdiem sākām darbu. Vispirms Maritas Zitmanes prezentācija „Masu mediju loma dzimumu vienlīdzības komunikācijas procesā”. Pēc tam kolēģe Līga Lētiņa jautāja „LASAP identitāte digitālo komunikāciju laikmetā – lecam pa jaunam?”. Un visbeidzot, aizejošās valdes ziņojums par asociācijas darbību 2011. gadā.
Tradicionāli, neizpalika arī biedru suminājumi un „atkal” valdes vēlēšanas.
Pēc sešu gadu LASAP vadīšanas, uz valdi vairs nekandidēja Tomass Kotovičs. Mēs visi kopā teicām viņam paldies par līdz šim lieliski veikto darbu!
Pēc pasākuma kolēģis Varis Vagotiņš - Vagulis sociālajā portālā facebook.com rakstīja: „Varbūt telpu kompaktuma dēļ, varbūt Līgas prezentācijas vai valdes pērnās ražas ziņojuma dēļ, tāda kā lielākas saliedētības sajūta pēcgaršā :) Tā turēt! Vislielākais paldies mūsu visu ganītājai un valdes pieskatītājai Kristīnei!”
Piekrītot kolēģim, es pierakstīju klāt: „Varim taisnība LIELISKA SAVĒJO sajūta! Tā turēt!”.
Pēc veiksmīgi aizvadītās starptautiskās konferences „Latvijas Pilsonība 21. gadsimtā”, kas norisinājās 2012. gada 2. martā LU Lielajā aulā, bija vēlme pateikt paldies visiem organizācijas procesā iesaistītajiem. Visos materiālos informējām, ka konferenci organizēja Latvijas Republikas Saeima un Latvijas Universitāte, bet kā vienmēr, tie protams ir konkrēti cilvēki.
Pirmdienā pēc konferences aicināju „palīgus” uz nelielu pasēdēšanu un sarunu par veiksmēm un sasniegumiem. Paldies visiem kas atnāca!
Un vēlreiz LIELS PALDIES PAR DARBU KONFERENCES ORGANIZĒŠANĀ IKVIENAM IESAISTĪTAJAM! BEZ TEVIS MĒS NEBŪTU TIK LABI!
Starptautiskā konference Latvijas Pilsonība 21. gadsimtā norisinājās 2012. gada 2. martā LU Lielajā aulā. Konferenci organizēja Latvijas Republikas Saeima un Latvijas Universitāte.
Kā paredzēts, konferencē uzstājās Solvita Āboltiņa, Gunārs Kūtris, Ineta Ziemele, Ingmārs Čaklais, Žerārs Renē de Grots, Dace L. Lutere-Timmele, Silvers Meikars, Kristīne Drēviņa, Ilma Čepāne, Inga Reine, Gaidis Bērziņš, Jānis Citskovskis, Anda Ozola, Inese Lībiņa-Egnere, Boriss Cilēvičs, Valdis Zatlers, Kārlis Seržants, Jānis Upenieks, Dzintars Rasnačs, Andrejs Stīpnieks, Egils Levits. Debatēs pieteicās runāt arī Juris Bojārs, Kārlis Līdaks, Andrejs Elksniņš un daži no tiem, kas jau iepriekš uzstājās.
Konferenci vadīja Inese Lībiņa-Egnere un Ingmārs Čaklais.
Konferencē bija nodrošināts tulkojums no angļu uz latviešu valodu un otrādi. Pieteicās un arī ieradās Latvijā rezidējošie citu valstu diplomāti un vēstniecību darbinieki. Konferenci apmeklēja vairāk kā 200 cilvēki.
Konferences video translācija tika pārraidīta tiešraidē internetā Saeimas un Latvijas Universitātes mājas lapās. Translācijas ieraksts būs pieejams vēlāk arī internetā.
Konferenci atbalstīja arī Pasaules Brīvo latviešu apvienība, Daugavas vanagi ASV un Amerikas Latviešu apvienība. Informatīvais atbalstītājs Nedēļas žurnāls „Jurista vārds”, kas paredzējis arī publicēt lielu daļu nolasīto referātu.
Kā viens no konferences organizatoriem saku lielu paldies visiem referentiem, visiem dalībniekiem, atbalstītājiem! Īpaša pateicība - rīkotāju darba grupai!
Tagad atliek cerēt, ka arī sabiedrība, pateicoties mēdijiem, tiks aktīvi un kvalitatīvi iesaistīta diskusijās par grozījumiem Pilsonības likumā.
2012. gada 2. martā konferencē "Latvijas pilsonība 21. gadsimtā" kā Saeimas Juridiskās komisijas Pilsonības likuma grozījumu apakškomisijas priekšsēdētājs teicu runu "Pilsonības likuma grozījumu ģenēze 21. gadsimtā".
"Vai ikvienam bijušajam Latvijas pilsonim vai viņa pēcnācējam ir tiesības uz Latvijas pilsonības iegūšanu?
Vai pilsonības iegūšanu var ietekmēt valsts valodas prasme, Latvijas vēstures zināšanas vai fakts, ka arī turpmāk nav paredzama viņa tieša saikne ar Latviju?
Vai dubultpilsonis, kas nedzīvos Latvijā, baudīs visas Satversmē un Latvijas likumos noteiktās tiesības?
Vai dubultpilsoņi varēs piedalīties Saeimas vai pašvaldību vēlēšanās, ja viņi nedzīvo, neplāno dzīvot vai vispār Latvijā nav bijuši?
Vai dubultpilsoņiem paredzēti kādi atšķirīgi pienākumi attiecībā uz nodokļu maksājumiem, ņemot vērā pakalpojumus, ko valsts sniedz veselības aprūpes un citās jomās?
Vai dubultpilsonis var saņemt sociālo nodrošinājumu un citu aizsardzību, ko Latvijas likumdošana paredz Latvijas pilsonim?
Ja ir izveidojies pārrāvums vairākās paaudzēs, vai šīs tiesības saglabājas? Ja jā, tad cik paaudzēs saglabājās?
Vai dubultpilsonības iegūšanai ir nozīme pretendenta apliecinājumam atgriezties Latvijā vai kāda cita saikne ar valsti?
Cik dubultpilsonības pieļaujamas vienam Latvijas pilsonim?"
Par šiem un citiem jautājumiem savā runā "Pilsonības likuma grozījumu ģenēze 21. gadsimtā" aicināju diskutēt konferences "Latvijas pilsonība 21. gadsimtā" dalībniekus.
Jau otro sasaukumu Saeima strādā lai pilnveidotu Pilsonības likumu. Juridiskā komisija ir izveidojusi apakškomisiju Pilsonības likuma grozījumiem un man ir tas gods to vadīt.
Darbs komisijā raiti rit uz priekšu un viens no svarīgākajiem darbiem, kas jāveic, pieņemot šo likumu – diskusijas. Ne tikai Saeimā, vai komisijā, bet arī sabiedrībā, nevalstiskajās organizācijās un arī ģimenēs. Tikai tad likums būs kvalitatīvs, izprasts un sabiedrības akceptēts.
Lai to veicinātu Saeima kopā ar Latvijas Universitāti rīko konferenci. Turpinājumā Saeimas izplatītā preses relīze:
„Pilsonības konference pulcēs augsta līmeņa pašmāju un ārvalstu ekspertus
Latvijas pilsonības jautājumiem veltītā konference „Latvijas pilsonība 21.gadsimtā” 2.martā Rīgā pulcēs augsta līmeņa pilsonības jautājumu ekspertus un akadēmiskās vides pārstāvjus.
Konferenci atklās Saeimas priekšsēdētaja Solvita Āboltiņa, Latvijas Universitātes zinātņu prorektors Indriķis Muižnieks un Satversmes tiesas priekšsēdētājs Gunārs Kūtris.
Dalību konferencē apstiprinājuši Eiropas Kopienu tiesas tiesnesis Egils Levits, Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnese Ineta Ziemele un Eiropas Centrālās bankas juriskonsulte Kristīne Drēviņa.
Konferences dalībniekus uzrunās arī tiesību zinātņu doktors, Māstrihtas universitātes profesors Žerārs Renē de Grots (Gerard-René de Groot), kurš ir specializējies pilsonības jautājumos un runās par Latvijas Pilsonības likuma atbilstību starptautiskajiem tiesību aktiem.
Savukārt Latviešu diasporas viedokļus konferencē pārstāvēs Pasaules brīvo latviešu apvienības un Latviešu apvienības Austrālijā un Jaunzēlandē deleģētie pārstāvji.
Savu nostāju Pilsonības likuma jautājumā paudīs arī visu Saeimas frakciju deputāti.
Konferencei varēs sekot tiešraidē internetā Latvijas Universitātes un Saeimas mājaslapā.
Pilsonības likuma grozījumu izstrādei Saeimā izveidota īpaša apakškomisija, kas patlaban strādā pie likumprojekta otrā lasījuma redakcijas.
„Pilsonības jautājumus Latvijā joprojām regulē likuma 1998.gada redakcija, kas neatspoguļo sabiedrības aktualitātes un vērtības. Likumā ir jāveic grozījumi, ņemot vērā pārmaiņas, ko izraisījusi Latvijas dalība Eiropas Savienībā un migrācijas procesi. Konference palīdzēs noskaidrot gan ekspertu, gan sabiedrības viedokļus par to, kādai jābūt Latvijas pilsonībai 21. gadsimtā,” uzsver Saeimas Pilsonības likuma grozījumu apakškomisijas priekšsēdētājs Ingmārs Čaklais.
Būtiskākie jautājumi, ko risinās likuma grozījumi, būs dubultpilsonības iegūšana ārvalstīs dzīvojošajiem latviešiem un pilsonības piešķiršana Latvijā dzimušu nepilsoņu bērniem.
Konferenci rīko Saeima sadarbībā ar Latvijas Universitāti. To atbalsta Pasaules brīvo latviešu apvienība, Amerikas Latviešu apvienība, Daugavas Vanagi Amerikas Savienotajās Valstīs, bet informatīvo atbalstu sniedz žurnāls „Jurista Vārds”.
Konference „Latvijas pilsonība 21. gadsimtā” notiks 2. martā Latvijas Universitātes Lielajā aulā. Sākums plkst. 10.00. Konferencē aicināti piedalīties visi interesenti. Plašāka informācija pa tālruni 67087151.”
Ceturtdien, 23. februārī, turpinot jau 10. Saeimā aizsākto tradīciju, aicinājām radus, draugus, paziņas, interesentus, jaunus, vecus, garus, tievus un citus uz ekskursiju Latvijas Republikas Saeimā.
Ekskursijas gaitā izrādīju Saeimas reprezentācijas un darba telpas, iepazīstināju ekskursantus ar Saeimas deputātu darba ikdienu, likumu pieņemšanas gaitu un aktualitātēm, kuras, manuprāt, būtu jāzina katram Latvijas iedzīvotājam.
Šoreiz lielākā daļa ekskursijas dalībnieki bija Jelgavas Studentu teātra aktieri, kuru režisore Astra Kacena pēc pašas dalības kāda no iepriekšējām manis organizētajām ekskursijām Saeimā bija atbraukusi vēlreiz, bet nu jau kopā ar saviem audzēkņiem.
Atsauksmes par ekskursiju vēlāk saņēmu arī portālā Twitter.com/. Toms Zvejnieks@tominsh2:
@IngmarsCaklais ja godīgi, apsveru iespēju vēl kādu reizi apmeklēt šo ekskursiju. skats uz politiku mainījies noteikti.
Prieks, ka jauniešus interesē politiskie procesi valstī, ir vēlme uzzināt un izzināt. Katram no mums dzīvē ir savas rūpes, tādēļ nudien priecājos par cilvēkiem, kuri cenšas apgūt arvien jaunas jomas.
Paldies visiem, kas ieradās! Gaidīsim nākošreiz arī Tevi un tavus draugus!
Kā iepriekš esmu rakstījis, turpinot 10. Saeimā aizsākto tradīciju, esmu ieplānojis katra mēneša ceturtajā ceturtdienā četros dienā (plkst. 16.00) organizēt ekskursiju LR Saeimā. Pieteikties ekskursijai iepējams pie mana palīga Mārtiņa Smalkā (martins.smalkais@saeima.lv).
Ceturtdien, 23. februārī, Saeimas Lielajā foajē tika atklāta Olimpiskajām spēlēm veltīta, Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) veidota ceļojošā izstāde. Izstādes atklāšanā ar uzrunām uzstājās Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa, Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas Sporta apakškomisijas priekšsēdētājs un olimpiskais čempions kanoe airēšanā Ivans Klementjevs, kā arī LOK prezidents Aldonis Vrubļevskis.
Izstādē iespējams aplūkot Latvijas fotomākslinieku iemūžinātos spilgtākos Pekinas un Vankūveras olimpisko spēļu mirkļus. Izstādes apmeklētājiem ir arī unikāla iespēja iepazīties ar kolēģa Ivana Klementjeva sportiskajiem sasniegumiem un aplūkot daļu no personīgās godalgu kolekcijas, zelta un sudraba medaļas, olimpisko spēļu sporta tērpus un kanoe laivas airus, ar kuriem izcīnītas olimpiskās medaļas. Un protams ar titulētajiem olimpiešiem arī nofotografēties.
Jau pavisam drīz Latvija var kļūt par pirmo valsti pasaulē, kuras kāds sportists ir piedalījies deviņās (!!!) Olimpiskajās spēlēs. Par tādu var kļūt mūsu šāvējs Afanasijs Kuzmins. Šodien viņu satiekot, to arī novēlējām un svinīgi solījām stingri turēt īkšķus.
Izstādes svinīgajā daļā tika sveikti Pasaules Jaunatnes ziemas olimpiādes dalībnieki - Latvijas topošie olimpieši, viņu treneri un olimpiskās komandas pārstāvji.
Liels gods bija iemūžināt fotogrāfijās šos brīžus kopā ar Latvijas izcilākajiem topošajiem sportistiem. Par šiem cilvēkiem Latvijā un pasaulē runās vēl daudzas paaudzes! To arī novēlu!
No februāra sākuma, lai veicinātu parlamenta pieejamību un nodrošinātu iespēju ikvienam uzzināt par dažādiem Saeimas darba aspektiem, Saeimas mājaslapā www.saeima.lv pieejama prezentācija par likumprojekta pieņemšanas gaitu.
Prezentācijā var pārskatāmi sekot likumprojekta ceļam no tā iesniegšanas līdz izsludināšanas brīdim. Saeimas informācijas centrs aicina gan šo, gan citus Saeimas mājas lapā pieejamos materiālus izmantot sevis un citu izglītošanai.
Ja tomēr prezentācija nesniedz Tev pietiekami daudz informācijas, neaizmirsti par ekskursijām – tās piedāvā ne vien Saeima, bet arī es personīgi! Sīkāk par tām lasi manā mājas lapā – www.caklais.lv.
Sestdien, 18. februārī, norisinājās atjaunotās Latvijas pastāvēšanai nozīmīgākais, dažu provokātoru un sabiedrības šķēlēju inscinētais, referendums par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai.
Latvijas tauta referendumā pauda skaidru PRET! Kopā nobalsošanā piedalījās 1 098 593 jeb 70,73% balsstiesīgo vēlētāju. No tiem PRET valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai nobalsoja 821 722 jeb 74,8% vēlētāju.
Tautas nobalsošana, pretēji tās organizatoru iecerei, ir stiprinājusi Latvijas valsti. Tauta ir devusi skaidru pretsparu mēģinājumam sašķelt sabiedrību pēc etniskā principa, nostiprināt Latvijā paralēlas, etniski nošķirtas pasaules un mainīt Latvijas kā demokrātiskas un nacionālas Eiropas valsts pamatus.
Paldies visiem, kuri nepalika vienaldzīgi un pauda valstiski atbildīgu nostāju – PRET!
Piektdien, 17. februārī, tikos ar Pasaules Brīvo Latviešu apvienības (PBLA) pārstāvi, Austrālijas latvieti un avīzes „Austrālijas Latvietis” pārstāvi Uldi Brūnu, lai pārrunātu jaunumus Pilsonības likuma grozījumu pieņemšanas gaitā.
Brūna kungs plāno publicēt avīzē „Austrālijas Latvietis” rakstu par Pilsonības likuma grozījumiem un dubultpilsonības problemātiku Latvijā, tādēļ man bija lieliska iespēja sarunā ar Brūna kunga sniegt paskaidrojumus, informāciju un varbūt arī kādu pat nomierināt.
Uzskatīju, ka nepieciešams pastāstīt ne vien par Pilsonības likuma grozījumiem, bet arī par likumprojekta pieņemšanas gaitu.
Vienmēr esmu to teicis un teikšu atkal – esmu atvērts sarunai ar ikvienu. Zvaniet, rakstiet un nāciet ciemos! Galvenais ir vēlēties uzzināt vairāk, instrumentus, kā to izdarīt, vienmēr var atrast.
Trešdien, 15. februārī, LR Saeimas gaiteņus piepildīja vairāk nekā 250 skolēnu un studentu no visas Latvijas, kuri vislatvijas Ēnu dienas ietvaros sekoja gan Saeimas deputātiem, gan darbiniekiem.
Ēnām Saeimā bija iespēja iepazīt Saeimas ikdienu – būt klāt parlamenta komisiju un frakciju sēdēs, kā arī iepazīties ar citiem deputātu ikdienas pienākumiem. Ēnām bija iespēja piedalīties izstādes „Latvijas Republikas Satversmes – 90” atklāšanā un vērot tradicionālo fotogrāfēšanos un sasveicināšanos pirms Saeimas priekšsēdētājas Solvitas Āboltiņa tikšanās ar Austrijas vēstnieku.
Pēc pirmajām komisiju sēdēm ēnām bija iespēja izstaigāt Saeimas reprezentācijas telpas un Saeimas sēžu zālē noklausīties Saeimas priekšsēdētājas stāstījumu par Latvijas parlamenta darbu. Pēc tam visi tika aicināti uz fotogrāfēšanos Saeimas nama Lielajās kāpnēs.
Arī man šai reizē bija četras ēnas – Krišjānis Liepiņš, Emīls Dārziņš, Arnita Vārna un skolotāja Dina Vilciņa.
Dienu iesākām ar iepazīšanos Vienotības frakcijas telpās, kur centos īsumā izstāstīt visiem, kas vēlējās klausīties un kuri vēl gaidīja savus ēnojamos deputātus, kas īsti ir Saeima, ko un kāpēc dara deputāti un kā notiek likumu pieņemšanas procedūra.
Pēc tam devāmies uz Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisiju, kur dienas kārtības jautājums bija iesniegtie grozījumi Satversmē, kas paredzētu padarīt pirmos četrus Satversmes pantus negrozāmus. Uz komisiju bija uzaicināts Saeimas Juridiskā biroja vadītājs Gunārs Kusiņš, kurš skaidri, izprotami un interesanti pauda savu viedokli. Ēnu dienā tas ir īpaši svarīgi.
Diemžēl laikā, kad ēnām bija ieplānota ekskursija pa Saeimas namu, uz kārtējo sēdi sanāca manis vadītā Juridiskās komisijas Pilsonības likuma grozījumu apakškomisija, tādēļ savas ēnas uz brīdi uzticēju savam palīgam Mārtiņam Smalkajam, kurš izveda ēnotājus pa Saeimas namu un pastāstīja, kādas funkcijas ikdienā pilda katra Saeimas nama telpa.
Pēc fotogrāfēšanās uz Saeimas nama lielajām marmora kāpnēm, devāmies uz kabinetu, kur ēnas iepazīstinājām ar manu un mana palīga ikdienas „neredzamo” pusi– plānošanu, rakstīšanu, lasīšanu un cita veida gatavošanos darbam Saeimas komisijās un sēdēs.
Dienas noslēgumā ēnas iepazinās ar darbu Vienotības frakcijā.
Lūk arī manas ēnas – Emīla Dārziņa komentārs par Ēnu dienu Saeimā:
„Ceļš uz Rīgu bija diezgan garš, un savā ziņā mokošs, jo bija jāceļās uz autobusu, kurš no Liepājas iziet 3:15, bet, manuprāt, tas bija tā vērts. Sākumā devāmies uz viņu frakcijas biroju, kur arī sagaidīja ēnas. Sākuma Ingmārs mūs iepazīstināja ar visu Saeimas darbu, kā tajā varam iesaistīties mēs, parastie iedzīvotāji, un kā atrast visus likumprojektus. Pēc tam mēs viņam sekojām uz vienu no viņa tās dienas sēdēm. Pēc tam mēs devāmies ekskursijā pa Saeimu, kas likās diezgan interesanti. Pēc tam mēs devāmies uz lielo zāli, kura parasti tiek rādīta televīzijā. Šī zāle likās mazāka, nekā televīzijā, bet mums bija iespēja iejusties viņu „ādā” un apsēsties viņu krēslos, kur pēc tam mēs klausījāmies Solvitas Āboltiņas runu. Pēc šīs runas devāmies fotogrāfēties, kas, manuprāt, bija diezgan dīvaina, jo ~400 cilvēkus nofotografēt uz vienām trepēm nav iespējams. Pēc fotografēšanās devāmies apskatīt Ingmāra biroju, kas nemaz nebija tik liels, cik tas varētu likties. Nobeigumā mēs klausījāmies viņu frakcijas sēdi, kurā piedalījās arī Valdis Dombrovskis.
Manuprāt, šī diena bija tīri labi izdevusies, jo bija interesanti „paēnot” šādu cilvēku, ar tādu profesiju, kuru ikdienā satikt nav iespējams.”
Atliek tikai vēlreiz pārliecināt - Saeimas deputāti ir pieejami visiem un vienmēr! Bet kopumā – pasākums, protams, atkal izdevies. Paldies ēnotājiem, paldies organizatoriem – bija interesanti!
Ceturtdien, 9. februāra rītā, pie Saeimas nama bija pulcējušies vairāki desmiti Krievijas pierobežas iedzīvotāju, lai paustu sašutumu par Saeimas pieņemtajiem grozījumiem likumā „Par akcīzes nodokli”, kas paredz ierobežojumus akcīzes preču ievešanā - noteikts, ka ievešanu uzskata par komerciālu, ja tā notiek regulāri (biežāk kā vienu reizi septiņās dienās).
Daudzi masu mediji izcili tendenciozi un nepatiesi atspoguļoja šī pasākuma norisi. Kaut vai tikai viens fakts – ar piketētājiem runāt iznāca gan Saeimas priekšsēdētāja, gan visu frakciju deputāti. Kurš medijs to atspoguļoja?
Šī piketa iemeslu uzskatu par pilnīgi neloģisku un nepieņemamu. Par to pārliecinājos arī sarunājoties ar piketētājiem. Kāda sieviete nebeidza atkārtot, ka valdība ar šādiem likuma grozījumiem ir atņēmusi Latgales iedzīvotājiem pēdējo ieņēmumu avotu. Uz mana kolēģa, deputāta Imanta Parādnieka (Nacionālās apvienības frakcija) jautājumu: „ Vai kontrabanda ir laba lieta?”, sieviete sākumā izvairījās no tiešas atbildes, līdz visbeidzot atzina:” Jā! Šobrīd tur nav nekā slikta.”
Par likumības aplamo izpratni liecina arī portālā db.lv publicētais raksts (http://ej.uz/cuc7), kurā citēts viens no piketa iniciatoriem: „Visu cieņu valsts nodokļu politikai, tomēr šis lēmums ļoti negatīvi ietekmē parastos Latgales iedzīvotājus. Nopirkt lētāk un pārdot ar peļņu – vai tas nav vispārējais tirdzniecības princips?”.
Jau vairāki politiskie spēki ir aktīvi iesaistījušies un publiski pauduši vēlmi uzlabot dzīves līmeni pabērna lomā nokļuvušajā Latgalē. Esmu pārliecināts, ka ar saprātu, aktīvu darbu un kopīgiem centieniem Latgales atkal „nostāsies uz kājām”.
Paldies cilvēkiem Latvijā, kuri grib cīnīties par labāku dzīvi sev un citiem. Lai arī kāds ir sabiedrības viedokļa paušanas formāts – labi, ka tāds vispār ir! Tomēr šajā situācijā piketētājus neatbalstu, jo neatbalstu kontrabandu, un - zagt ir slikti. Tik vienkārši!
Sestdien, 4.februārī, Jelgavā, Zemgales sporta hallē uz ledus jau otro gadu viens otru izaicināja Zemnieku saeimas biedri un LR Saeimas deputāti un darbinieki. Spraigā spēlē ar rezultātu 5:4 uzvaru svinēja parlamentāriešu komanda.
Neskatoties uz citiem ieplānotiem pasākumiem, sestdienas vakarā uz pāris stundām izrāvos, lai dotos uz Jelgavu un klātienē atbalstītu uz ledus izgājušos kolēģus. Spēle izvērtās negaidīti aizraujoša. Likumsakarīgs iznākums - man kā līdzjutējam bija aizsmakusi balss.
Lai gan labāk jūtos uz kājām nevis slidām, vēlme doties laukumā bija liela un pieauga ar katru minūti. Ļoti ceru to piepildīt kādā no nākošajām spēlēm, jo kā stāsta „Saeimas hokejisti” pavisam drīz jau plānota spēle pret Valmieras pašvaldības komandu.
Lauksaimnieku un likumdevēju spēli klātienē vēroja un spēlētājus atbalstīja arī zemkopības ministre Laimdota Straujuma, Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa, kolēģi Ivans Klementjevs un Dzintars Rasnačs.
LR Saeimas komanda laukumā devās ar komandas kapteini deputātu Imantu Parādnieku un tieslietu ministru Gaidi Bērziņu priekšgalā. LR Saeimas komandas kreklus mugurā vilka arī deputāti Romāns Naudiņš Rihards Eigims, Viktors Valainis, Andrejs Elksniņš un mūsējais Ainārs Latkovskis.
Piektdien, 20. janvārī, Satversmes tiesa nāca klajā ar savu atzinumu par 30 Saeimas deputātu iesniegto prasību tiesai. Prasība bija atzīt referendumu par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai par pretvalstisku un atcelt referenduma norisi 18. februārī.
Tiesa lēma nepiemērot pagaidu noregulējumu un neapturēt tautas nobalsošanu 18. februārī.
Tātad, palicis vien otrais variants – VISIEM JĀIET UZ REFERENDUMU UN JĀBALSO „PRET”! Līdz šim nav izskanējuši vērā ņemami argumenti no amatpersonām un citiem viedokļu paudējiem, kuri izsaka aicinājumu referendumu ignorēt.
Piekrītu Saeimas priekšsēdētājai Solvitai Āboltiņai, ka mūsu – latviešu - pienākums ir tautas nobalsošanā paust daudzskaitlīgu, pārliecinošu un nepārprotamu „PRET!”. „PRET!” aicinājumiem vērsties pret mūsu valsti un tautu, lai nepieļautu situāciju, kad balsojuma vairākumu (kaut arī nepietiekamu, lai grozītu Satversmi) veidos balsotāji „par!”. Tas radītu pamatu pašmāju „radikāļiem” turpināt diskusijas un teikt, ka balsu gan šoreiz nepietika, bet vairākums taču ir par izmaiņām krievu valodas statusam Latvijā.
Es esmu „PRET!” 18. februāra Latviju! Mana valsts ir 18. novembra Latvija! Ar tās pagātni, ideāliem un nākotni!
Tagad visi kopā un vienu mēnesi sakām "PRET!", pēc tam gan, lūdzu, meklējam par ko un tikai "PAR!"! Katrs viens, ikviens un visi kopā!
Vēl:
Partijas VIENOTĪBAS aicinājums referendumā aizstāvēt latviešu valodu http://ej.uz/kufu
Premjers Valdis Dombrovskis aicina piedalīties referendumā un balsot PRET http://ej.uz/93y9
Lai godinātu barikāžu dalībniekus un atcerētos janvāra notikumus pirms divdesmit viena gada, 20. janvārī Latvijas sabiedrība un arī Saeimas deputāti tika aicināti piedalīties dažādos atceres pasākumos visā Rīgā.
Kā vienmēr svinīgs pasākums norisa pie Brīvības pieminekļa, kur, mūsu stalto karavīru rindu ieskauti, ziedus nolikt devās gan vēstnieki, gan valsts augstākās amatpersonas, gan barikāžu dalībnieki. Pirmajā rindā šoreiz līdzās Premjerministram, Saeimas spīkerei un Valsts prezidentam ziedus nolika arī NATO ģenerālsekretārs Anderss Fogs Rasmusens.
Ziedu nolikšana turpinājās pie kritušo piemiņas vietām Bastejkalnā. Šo pasākuma daļu uztvēru īpaši emocionāli, jo pie šiem pieminekļiem ikdienā piestāj retais, nemaz nerunājot par goda sardzi un ziedu klēpjiem.
Dienas turpinājumā Doma laukumā iedegtais ugunskurs un lielais ekrāns vecā Ikarusa autobusa logā ar barikāžu „tiešraidēm”.
Savukārt pulksten 15.00 barikāžu dalībnieki, rīdzinieki un visi citi interesenti tika aicināti pie Saeimas pagalmā iekurto ugunskuru, lauku virtuves labumiem un karstu tēju. Interesentu lokā ap ugunskuru bija manāmi gan bērni, gan veci vīri un sievas, kas pārsprieda notikumus, kas šeit risinājās pirms vairāk kā divdesmit gadiem. Nenoliedzami nostaļģija un pārdomas pārņēma arī mani.
Paldies visiem, kas piedalījās un godināja visus drosmīgos cilvēkus, kas pirms 21 gada pasaulei nodemonstrēja nevardarbīgas pretošanās paraugu!
Ceturtdien, 19. janvārī, Saeimas lielajā foajē tika atklāta ceļojošā izstāde „Latvijas hokejam – 80”. Izstādi atklāja tās autors, bijušais Rīgas Dinamo un Latvijas hokeja izlases galvenais treneris Ēvalds Grabovskis un Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa.
Izstādes apmeklētājiem ir iespēja vienkopus iepazīt Latvijs hokeja vēsturi no 1931. gada, kad Latvija tika uzņemta Starptautiskajā Hokeja federācijā, līdz pat mūsdienām.
Informatīvo stendu saturs ļauj izstādes apmeklētājiem iepazīt un atsaukt atmiņā izcilākos Latvijas hokejistus un hokeja notikumus. Godināti tiek arī trimdā dzimušie latviešu izcelsmes hokejisti, par kuriem, iespējams, lielai daļai latviešu līdz šim nebija ne jausmas.
Darbs Saeimā ir salīdzinoši monotons un šādas izstādes un citi līdzīgi pasākumi ikdienas soli padara raitāku un dzīvīgāku ikvienam!
Ar šo arī es kā Saeimas deputāts sveicu visu mūsu Latvijas hokeja saimi šajā nozīmīgajā jubilejā! Veselību, spēku, izturību, jaunas personības un jaunus panākumus!
Šā gada 20. decembrī, Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes (LU SZF) telpās notika LU SZF, portāla "Politika. lv" un Latvijas Raidorganizāciju asociācijas rīkotā publiskā diskusija, uz kuru tika aicināti Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sēdē otrajai kārtai izvirzītie septiņpadsmit NEPLP kandidāti.
Diskusijas gaitā bija plānots apspriest šādas tēmas:
1. Kādas izmaiņas Latvijas elektroniskos medijus ir skārušas globalizācijas
un digitalizācijas iespaidā;
2. Latvijas elektronisko mediju ilgtermiņa attīstība;
3. Sabiedrisko mediju attīstības koncepcija;
4. Elektronisko mediju ietekme uz kopējo mediju tirgu;
5. Mediju likumdošanas attīstība.
Laika trūkuma dēļ diemžēl visas tēmas netika pietiekami apspriestas un visiem kandidātiem nebija iespēja detalizēti paust savu viedokli katrā no jautājumiem. Iespējams, dažiem pretendentiem tas bija pozitīvs pavērsiens – ļāva nesarunāt muļķības. Bet tas, lai arī paliek tikai mans secinājums.
Par nožēlu jāsaka, ka interesentu loks bija salīdzinoši mazs. Pat no Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas bija ieradušies vien četri deputāti.
Paldies diskusijas organizatoriem par ieguldījumu šai sabiedrībai svarīgā lēmuma pieņemšanas procesā! Paldies arī pasākuma vadītājam par īpaši korekto darba formu!
Turpinot 10. Saeimā aizsāktās tradīcijas, sākot darbu jaunievēlētajā Saeimā, publiski aicināju visus interesentus uz ekskursiju Saeimā. Atsaucība liela, bet vienmēr esam gatavi satikt daudz vairāk interesentu!
Šoreiz ekskursiju organizēju pašās darba dienas beigās plkst. 17.00, kad oficiāli Saeima ir slēgta pat darbiniekiem. Taču šo ekskursijas tūri Saeimas ēkā īpaši interesantu padarīja fakts, ka Saeimas sēde budžeta pieņemšanas dēļ bija ieilgusi līdz pat 17.20, līdz ar to ēkā bija gan darbinieki, gan visi deputāti, un maniem viesiem bija iespēja redzēt Saeimas sēdes noslēgumu. Kamēr pats vēl pildīju deputāta pienākumus, mans palīgs Mārtiņš Smalkais un Saeimas Protokola nodaļas darbiniece Gunta Gaigala maniem ciemiņiem parādīja Saeimas galvenās telpas - zāles.
Vēlāk, jau manā vadībā, apciemojām arī komisiju telpas, dāvanu vitrīnas, kafejnīcu u.c. telpas. Visbeidzot ekskursija turpinājās diskusiju formātā – „Vienotības” frakcijas sēžu zālē pie vīna glāzes un kliņģera, kur stāstīju klātesošajiem par savu un kolēģu darbu Saeimā un politiskajām aktualitātēm. Protams, ar prieku atbildēju uz visiem jautājumiem. Šoreiz vairākums ekskursantu bija juristi vai ekonomisti, tāpēc sarunas bieži izvērtās profesionālākas nekā tikai papļāpāšana.
Paldies visiem, kuri ieradās! Tiem, kuri vēlējās, bet netika- tiekamies nākamajā reizē. Jebkurā gadījumā - paldies visiem, kuri grib uzzināt un izprast!
Šobrīd nākošā ekskursija vēl nav precīzi ieplānota, bet par to noteikti tiks ziņots iespējami laicīgi šeit pat - mājas lapā.
MANS PAZIŅOJUMS PRESEI
PĒC RLB VADĪBAS KĀRTĒJĀM NEPATIESĪBĀM
Joprojām neesmu saņēmis paskaidrojumu, kādēļ apturētas manas biedra tiesības. Manuprāt, Rīgas Latviešu biedrības (RLB) vadības dezinformācijas kampaņa liecina, ka nav atrasts ilgtermiņa risinājums biedrības naudas plūsmas nodrošināšanai un pirms bankrota tiek meklēti vainīgie, jo vēl vēlāk tas kļūtu pilnīgi neloģiski.
Jaunajā valdē strādā trīs iepriekšējās valdes locekļi – Aivars Smagars, Marija Heislere-Celma un Skaidrīte Naumova, tādēļ ir nesaprotama pašu iepriekšpieņemtajiem lēmumiem pilnīgi pretrunīga interpretācija.
Iespējams, situācija ir nonākusi tik tālu, ka RLB pilnsapulcei jālemj par sava nama atdošanu valstij. Iespējams, ir jāatzīst, ka biedrība pati to nav spējīga apsaimniekot.
Kredīts un RLB finanšu situācija
Par RLB priekšsēdētaju tiku ievēlēts brīdī, kad ekonomiskās krīzes dēļ aptuveni piecas reizes samazinājās biedrības maksas pakalpojumu apjoms. Drīz atklājās, ka uzkrāts arī liels nodokļu, soda naudu un saimniecisko izdevumu parāds. Paņemot 143 410 Ls (198959,33 EUR) lielu kredītu, parādi tika dzēsti. Vēl ap simts tūkstoši latu tika rezervēti hosteļa būvniecībai un iekārtošanai. Kredītu bez ķīlas banka nedeva, tādēļ biedrības nams tika par šo summu ieķīlāts. Visus lēmumus pieņēma pilnsapulce, tajā skaitā pašreizējās valdes un domes locekļi. Cita risinājumu nebija. Ja tagad valdes locekļi apgalvo, ka varēja bez kredīta iztikt, rodas jautājums - kādēļ tad viņi toreiz to nepiedāvāja? Parādi liedza pretendēt uz ES un valsts finansējumu dažādiem projektiem un draudēja ar tiesu darbiem, īpašumu apķīlāšanu un nonākšanu zem izsoles āmura.
Pēc manas atkāpšanās jaunā valde Gunta Gailīša vadībā nespēja sniegt tālāku pamatojumu kredīta izmantošanai, un banka pieņēma lēmumu neizsniegt rezervēto summu hosteļa izveidošanai. Galvenais iemesls - nav novērsta galvenā problēma saimnieciskajā jomā – biedrība tērē vairāk nekā nopelna un nedara neko, lai šo situāciju kardināli mainītu. RLB ziņas par īstermiņa parādu samazināšanos par 33537 Ls neatbilst patiesībai. Pirmkārt, biedrība šobrīd ir aizņēmusies ap 26000 Ls no viena īrnieka gadu uz priekšu, norādot to kā ienākumu līdz gada beigām. Otrkārt, nav maksāti nodokļi, bet panākta nodokļu maksājumu pārcelšana uz nākamo gadu arī padsmit tūkstošu latu apmērā. Kopā tas ir vismaz 40000 Ls. Pieņemot šādus risinājumus, valde rīkojusies pretēji statūtiem vai vismaz labas pārvaldības principiem, jo jebkurš kredīts, manuprāt, būtu jāizdebatē vismaz organizācijas domē.
Valde ir uzlikusi ierobežotu pieejamību SIA „Debets” veiktajam ziņojumam, jo tajā parādās ieteikumi ieņēmumu palielināšanai un izdevumu samazināšanai, kas ir tieši tie paši ieteikumi, ko mēs, iepriekšējā vadība, centāmies iedibināt.
Hosteļa izbūve RLB nama C korpusā
Nenoliedzu, ka ideja izveidot hosteli RLB nama C korpusā pieder man. Šī doma tika apspriesta vēl iepriekšējā domē, pēc tam arī jaunajā domē un valdē. No apspriedēm radās priekšlikums pilnsapulcei, ka galīgais lēmums par hosteļa izveidi būs tikai tad, kad būs pelnošs biznesa plāns un arhitekta pilnībā saskaņots projekts. Projekta izstrādei Valde no vairākiem kandidātiem izraudzījās arhitektu Gitu Kociņu. Par projekta izstrādi un tapšanu kopā ar minēto arhitekti notika konsultācijas Rīgas pilsētas Būvvaldē, kas ieteica veikt projekta attīstību pa posmiem, jo visa projekta saskaņošana kopumā valsts nozīmes arhitektūras piemineklim ir ļoti ilga. Tāpēc tika saņemta Būvvaldes atļauja telpu vienkāršotajai renovācijai, un šāds dokuments atrodas biedrības lietvedībai. Šī būvvaldes atļauja deva tiesības nojaukt iekšējās „nenesošās” starpsienas un izveidot grīdu vienā līmenī visā telpā.
Divās talkās mēs iznesām ārā gružus, starpsienas un izlauzām dubultās grīdas. Tam visam ir Būvvaldes atļauja, kas atrodas biedrības dokumentācijā.
Vienīgais trūkums līdz ar bankas atteikumu ir tas, ka negūstam peļņu no nerealizētā projekta. Taču, kamēr biju priekšsēdētājs, netika iztērēts neviens santīms no hostelim rezervētas bankas kredīta daļas. Bez tam - pirms rekonstrukcijas darbu sākšanas aptuveni 400 m2 lielās telpas bija tukšas, īrnieku nebija. Labākajā gadījumā mēs par tām varējām saņemt vienu latu par kvadrātmetru mēnesī. Tā nav summa, kura glābtu biedrību šajā situācijā, kad katru mēnesi ir tūkstošiem latu ieņēmumu pārtēriņš.
Arī šobrīd, līdz ar ekonomikas atveseļošanos uz ilgtermiņa līguma pamata var atrast īrniekus, kas telpas arī šādā stāvoklī sakārtos un izmantos.
Nevienā lēmumā neesmu pārkāpis savas pilnvaras. Tika realizēti tikai un vienīgi valdes un domes lēmumi, un 2010. gada 27. jūlija ārkārtas pilnsapulces lēmums:
„Rīgas Latviešu biedrības (RLB) biedru pilnsapulce, saskaņā ar RLB statūtu 7.2.5. punktu, ar mērķi dzēst visus RLB parādus un investēt RLB nama „C” korpusa (sētas mājas) remontam un komunikāciju nomaiņai, nolemj, ka RLB uzņemas saistības līdz 250 000 Ls (divi simti piecdesmit tūkstošiem latu), nepieciešamības gadījumā ieķīlājot RLB nekustamo īpašumu vai tā daļu.
RLB biedru pilnsapulce uzliek par pienākumu RLB Valdei visus lēmumus par RLB uzņemto saistību jautājumiem apstiprināt RLB Domē un pēc galējā lēmuma pieņemšanas informēt RLB biedrus par pieņemtajiem lēmumiem.”
Biedrības pastāvēšanas jēga
Tomēr biedrības finanšu un saimnieciskais stāvoklis ir tikai sekas. Cēlonis ir pilnīgs ideoloģijas trūkums un atkāpšanās no biedrības mērķiem, tostarp: 3.1.1. sargāt un kopt latviešu tautas kultūru, valodu, tautas tradīcijas, nacionālo identitāti un latvisko dzīves veidu; 3.1.2. veicināt latviešu nacionālās piederības un valstiskās apziņas nostiprināšanos; 3.1.3. sekmēt izglītības, zinātnes, mākslas un literatūras attīstību. Kā redzams, biedrības mērķi ir īpaši aktuāli tieši šajā laikā un bija par pamatu tam, ka manā laikā biedrībā ienāca vairāk nekā 200 jaunu biedru.
Gunta Gailīša runas par „nekādu jaukšanos politikā” nevar attiecināt uz biedrības mērķiem, kas ir tieši saistīti ar latviešu valodu, kultūru un vēsturisko apziņu! Es piekrītu, ka biedrība nav politiska organizācija, bet tai ir sava politika – savi mērķi un statūti. Biedrībai nav jēgas, ja tā nepilda savas tiešās funkcijas!
Piemēram, man un daudziem citiem domniekiem nav pieņemama „Saskaņas Centra” vadītās Rīgas pašvaldības „Rīgas pieminekļu aģentūras” vadītāja un, vienlaicīgi, RLB priekšsēdētāja Gunta Gailīša vēlme uzcelt cara Aleksandra I 1812. gada uzvarai pār Napoleonu veltīto Uzvaras kolonnu Jēkaba laukumā. Jājautā - vai šis laiks ir piemērotākais Krievijas impērijas pieminekļu atjaunošanai? Un vai tie vispār ir Latvijai vajadzīgi? Vai tiešām Rīgas Latviešu biedrības nams jāglābj par tādu cenu?
Domāju, ka Nacionālās identitātes komisijas vēlme apspriest šo jautājumu bija galvenais iemesls manas bijušās vietnieces Ieva Nikoleta Dāboliņas izslēgšanai, par ieganstu uzdodot viņas rakstīto feļetonu.
Jautājums – vai biedrība turpinātu eksistēt, ja tai nebūtu greznais nams Merķeļa ielā? Ja 1989. gadā atjaunotā Rīgas Latviešu biedrība šo namu saņēma no valsts, bet to vairs nespēj apsaimniekot, būtu tikai godīgi, ja šo namu atdotu valstij atpakaļ. Tālāk valsts var lemt, vai šai organizācijai ar viņas funkcijām un darbības principiem ir tiesības šajā namā saimniekot kā īrniekiem vai citādi.
Ingmārs Čaklais
P.S. 2011. gada 20. jūlijā iesniegtais RLB priekšsēdētāja atkāpšanās raksts: http://ej.uz/42xv”
Pielikumā: RLB kopbilde. 2010. gada ārkārtas pilnsapulce, kas sasaukta, lai atbilstoši statūtiem lemtu par kredīta ņemšanu. Bildē arī vairākums no šībrīža valdes un domes sastāva. Arī vadītājs G.Gailītis un vietnieks A.Smagars.
Ir ļoti grūti aizstāvēties. Īpaši, ja neko sliktu neesi ne domājis, ne darījis, bet tevi apvaino, pat nepiedāvājot aizstāvēties.
Tieši tā notika, kad Rīgas Latviešu biedrības (RLB) vadība izplatīja publisko paziņojumu par manu biedra pilnvaru apturēšanu. Bez brīdinājuma, bez pamatojuma un loģikas. Vienpusējs viedoklis visos medijos un nekāda interese par tavu viedokli.
Izmantoju vienīgo instrumentu, kas man atlika – nosūtīju presei savu publisko paziņojumu:
„Ingmāra Čaklā paziņojums presei.
Vēršu Jūsu uzmanību, ka Rīgas Latviešu biedrības (RLB) vadības izplatītā un ziņu aģentūras LETA šodien publicētā ziņa „Uz sešiem mēnešiem aptur deputāta Čaklā darbību RLB” satur klaju nepatiesību un apzinātus melus. Šajā sakarā vēlos uzsvērt:
1) Neesmu ne minētā teksta autors, ne tā izplatītājs, un RLB vadība par to ir informēta un zina.
2) RLB domes vakardienas sēdes darba kārtībā nebija iekļauts jautājums par manu biedra tiesību apturēšanu, tāpēc varu tikai izteikt izbrīnu, neizpratni un sašutumu par šādu biedrības rīcību. Acīmredzot patiesība, mani argumenti biedrības biedriem un atkārtots publisks apstiprinājums, ka ar konkrēto tekstu neesmu saistīts, RLB vadībai absolūti neinteresē.
3) Konkrētā rīcība un RLB paziņojums norāda uz vēlmi jebkuriem, arī prettiesiskiem līdzekļiem izrēķināties ar citādi domājošajiem un tiem, kas atklāti norāda uz problēmām, kas agri vai vēlu var novest pie organizācijai letālām sekām.
4) Atkāpjoties no priekšsēdētāja amata š.g. 20. jūlijā, minēju problēmas un to apmēru, kas apdraud ne vien RLB attīstību, bet pat tās pastāvēšanu. Biedrības darbība kopš manas atkāpšanās līdz šim brīdim liecina - nekas nav mainījies, joprojām tērējam vairāk nekā nopelnām, bet tā vietā, lai risinātu patiesi aktuālus un būtiskus jautājumus, biedrības vadība nodarbojas ar dažādiem kopumā nenozīmīgiem sīkumiem. Tostarp – ar manu personību.
Ņemot vērā iepriekš minēto, aicinu biedrības vadību nekavējoties atcelt savu lēmumu par manu biedra tiesību apturēšanu, atsaukt melīgo un nepatieso paziņojumu presei, kā arī veikt neatliekamos pasākumus biedrības kopējā stāvokļa uzlabošanai atbilstoši RLB statūtos noteiktajam. Ja biedrības dome un vadība to nespēj, aicinu sasaukt ārkārtas Rīgas Latviešu biedrības kopsapulci jaunas domes un vadības ievēlēšanai.
P.S. Laikrakstā „Latvija Amerikā” publicēto tekstu var uzskatīt par izdomātu literāru darbu. Varbūt pat labu, bet noteikti ne manu. Un turpmāk lūdzu ikvienam - par manu ģimeni ķengājošus tekstus nerakstīt un neizplatīt.
Ingmārs Čaklais”
Kā izrādījās, tas bija tikai sākums. Sākums vēl lielākiem vadības meliem.
Vairāki simti cilvēku ceturtdienas rītā, kad Saeimas sēdē bija plānots pieņemt 2012. gada budžetu pirmajā lasījumā, bija pulcējušies pie Saeimas nama, lai iebilstu pret nākamgad plānoto veselības nozares budžetu.
Starp piketētājiem bija daudz cilvēku, kas bija ieradušies ar melniem baloniem rokās, kā arī dažādiem plakātiem, kas vēstīja "Mūsu klusēšana kaitētu jūsu veselībai!!!", "Valdība – mīliet mediķus, jo nebūsiet mūžam veseli!" – tas liecina, ka piketa dalībnienu patiesais mērķis tiešām bija paust vēlmi rosināt pozitīvas izmaiņas, nevis vienkārši kliegt, ka ir slikti.
Pie piketētājiem skaidrot situāciju bija iznākušas gan Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa, gan veselības ministre Ingrīda Circene. Abas uzsvēra, ka konsolidācija līdz ar šo budžetu ir beigusies un turpmāk ir iespēja pakāpeniski veselības aprūpes nozares budžetu palielināt.
Atzīmējot Starptautisko Cilvēktiesību dienu un Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas gadadienu, Latvijas tiesībsargs Juris Jansons kopā ar kolēģiem sarīkoja ikgadējo konferenci, kas šogad notika no 7. līdz 9. decembrim Tiesībsarga birojā. Uz to tika aicināti arī manis pārstāvētās Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas deputāti.
Saspringtā darba grafika dēļ spēju aiziet vien uz konferences atklāšanu, bet arī šajā daļā izskanēja daudz laba un interesanta. Ar uzrunām uzstājās Satversmes tiesas priekšsēdētājs Gunārs Kūtris un žurnāla „Jurista Vārds” galvenā redaktore Dina Gailīte.
Ar ziņojumu par labu pārvaldību uzstājās vienmēr intriģējošais eksperts Arvīds Dravnieks un Tiesībsarga biroja galvenā juriskonsulte klātesošajiem ziņoja par aktualitātēm bērnu tiesību jomā. Protams, neizpalika arī ikgadējais tiesībsarga ziņojums par padarīto un ieplānoto. Atziņa pēc dzirdētā – darba ir daudz, vajag tikai darīt. To arī novēlu gan tiesībsargam, gan visiem pārējiem.
Veicinot jauno laiku politikas vienu no pamatprincipiem – kvalitatīvu komunikāciju ar sabiedrību, arī 11. Saeimā turpināšu iepriekšējā Saeimā aizsāktas tradīcijas - organizēšu gan ekskursijas uz parlamentu, gan došos uz tikšanos ar vēlētājiem jebkur Latvijā. Pirmkārt, protams, Vidzemē.
Šobrīd vēl nav sagatavots precīzs ekskursiju un braucienu grafiks, bet Tev ir visas iespējas pieteikties ekskursijai vai aicināt mani ciemos pie sevis jau tagad!
Apņemšanās no manas puses saglabājās tā pati – aizbraukšu visur, kur sauks. Ja vēlies šādi „izmantot” Saeimas deputātu, tad zvani vai raksti manam palīgam Mārtiņam Smalkajam (tel. 26757207, e-pasts: martins.smalkais@saeima.lv), lai saskaņotu laikus.
Starp citu, nākamā ekskursija Saeimā ir paredzēta jau ceturtdienā, 15. decembrī, plkst. 17.00.
Uz tikšanos!
SAEIMAS FRAKCIJAS DISKUSIJA PAR STARPETNISKAJĀM ATTIECĪBĀM
Doma, ka pēdējo mēnešu laikā Latvijas sabiedrība tiek ļoti mērķtiecīgi šķelta, izskanējusi jau vairākkārt no visdažādākajiem cilvēkiem. Šo viedokli atbalstu gan es, gan visa VIENOTĪBAS Saeimas frakcija. Tādēļ 28.novembrī frakcijas telpās tika aizsākts diskusiju cikls par starpetniskajām attiecībām. Mērķis ļoti vienkāršs – uzzināt krievvalodīgo inteliģences pārstāvju domas un redzējumu par šobrīd notiekošo saistībā ar krievu valodu un par latviešu un krievvalodīgo attiecībām Latvijā kopumā.
Uz pirmo diskusiju kā viesi tika uzaicināti rakstniece un bijusī PSRS Augstākās padomes deputāte Marina Kostaņecka, A/S „Dzintars” valdes priekšsēdētājs Ilja Gerčikovs un sabiedriskās politikas centra PROVIDUS vadošā pētniece Marija Golubeva.
Lai gan diskusija bija interesanta, man bija grūti piekrist daudziem izteiktajiem viedokļiem. Bet tādēļ jau diskusijas ir svarīgas – izrunāt, izanalizēt un izprast otra viedokli. Tikai tā mēs panāksim pozitīvu rezultātu mums visiem. Paldies kolēģiem Aleksejam Loskutovam un Andrejam Judinam par izrādīto iniciatīvu diskusijas organizēšanā.
Novembra beigās pāris dienas biju aicināts vērtēt Biznesa augstskolas „Turība” jauno speciālistu diplomdarbus.
Gari nestāstot detaļas, varu apliecināt – aug jauna spēcīga maiņa gudru un talantīgu cilvēku veidolā. Sabiedriskās attiecības attīstās un šie jaunie speciālisti būs vērtīgs pienesums komunikācijas jomai Latvijā kopumā. Gan pirmā līmeņa izglītību ieguvušajiem, gan bakalauriem un maģistriem.
Uzsverot patieso gandarījumu par redzēto un dzirdēto, izsaku pateicību par aicinājumu vērtēt. Kļūt par valsts pārbaudījuma komisijas priekšsēdētāju man patiesi ir gods!
Latvijas Valsts svētku nedēļas otrais cēliens – neatkarīgas Latvijas valsts proklamēšanas 93. gadadiena - 18. novembris. Nozīmīga diena ne vien tās vēsturiskajā aspektā, bet arī mūslaiku situācijā Latvijā, kad neatkarīga Latvijas valsts tiek uzskatīta par pašsaprotamu, nemainīgu vērtību, bet bieži vien tiek piemirsts kā mēs līdz tai esam nonākuši un kas patiesi latviešiem ir svēts. Bieži vien tiek piemirsts, ka Latvija, lai gan maza zeme, vienmēr šķitusi pievilcīga un iekārojama svešu zemju valdniekiem. Bet šodien mēs visi svinam, priecājamies un esam laipni.
NBS militārā parāde 11. novembra krastmalā
Gods, atbildība un neliels uztraukums - šādas sajūtas lasāmas ne vien parādes dalībnieku, bet arī amatpersonu sejās, kas, sastājušās tribīnē, gaida militārās parādes sākumu. Daudzi politiķi garām maršējošos karavīrus no šī skata punkta vēroja pirmo reizi. Ar militāro parādi 11. novembra krastmalā sākās mana Latvijas Dzimšanas dienas svētku programma šogad.
Var piekrist vairāku gan Latvijas, gan ārvalstu augstu amatpersonu izteiktajam viedoklim, ka Latvijas armija ir augsta līmeņa profesionāļu komanda, kuriem acīs mirdz patriotisms un mīlestība pret savu valsti. Militārās parādes laikā tas bija manāms ikkatra kareivja sejā. Parāde kā vienmēr iespaidīga un pacilājoša. Vienaldzīgam palikt grūti. Valsts prezidents uzrunā parādes dalībniekiem un skatītājiem teica, ka karavīru rindās neredzami soļo gan kritušie brīvības cīņu kareivji, gan Litenē nogalinātie Latvijas virsnieki, gan 2. pasaules kara cīņās samaltie. Ar prezidenta teikto sev skaidroju arī īpašo sajūtu, kas pārņēma karavīriem maršējot garām tribīnei.
Pirms parādes krastmalā sastapu senu tēta un savu draugu Albertu Belu. Saruna ar Albertu vienmēr ir iedvesmojoša. Šodien daži vārdi atkal lika īpaši aizdomāties. Žēl, ka žurnālisti šo cilvēku ir piemirsuši. Viņam ir ko teikt par Latviju šodien un mums to visiem būtu vērts dzirdēt.
Svinīgā Saeimas sēde.
Dienas turpinājumā svinīgā Saeimas sēde. Nekādu balsojumu, nekādu debašu, nekādu asumu. Darba kārtībā viens punkts – Saeimas priekšsēdētājas uzruna deputātiem, ministriem, ārvalstu diplomātiem un citiem Saeimas godaviesiem.
Daudz labu vārdu, domu un ideju. Aicinājums būt vienotiem kopīgu mērķi sasniegšanā. Paldies Saeimas priekšsēdētājai Solvitai Āboltiņas kundzei par nebaidīšanos publiskā svētku uzrunā augstākajām valsts un ārvalstu amatpersonām akcentēt un vērst uzmanību ne vien uz vispārējām, garīgām un morālām lietām, bet arī uz konkrētām mūsdienu Latvijas sabiedrības un valstiskuma problēmām. Laba un nozīmīga runa, ar precīziem akcentiem un norādēm (arī konkrētām personām). Un vienlaicīgi svinīgi un valstiski!
Ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa.
Ar sarkanbaltu ziedu rokās sajūtas pie Brīvības pieminekļa kā vienmēr spēcīgas, bet šodien tomēr īpaši. Vai tas parādes un svinīgās Saeimas sēdes ietekmē? Vai sajūtas paspilgtina apkārt stāvošie svētku sajutās smaidošie ļaudis? Tie, protams, paliks neatbildēti jautājumi, bet atmiņā paliek ikkatrs šāds pasākums. Šodien, liekot ziedus, atkal atminējos tēti un viņa īpašo attieksmi pret šo pieminekli.
Pie pieminekļa iznāca parunāt ar daudziem Valsts svētku svinētājiem, gan Daini Kalnu un citiem paziņām, gan nezināmiem, bet patriotiskiem ļaudīm.
Svētku koncerts Dailes teātrī.
18. novembrī Latvijas Valsts prezidents Andris Bērziņš un Dace Seisumas kundze aicināja Dailes teātrī baudīt Latvijas Republikas proklamēšanas 93. gadadienai veltītu koncertu, kas notika vienlaikus ar svētku koncertiem četros Latvijas novados Kurzemē, Vidzemē, Latgalē un Zemgalē.
Koncertu Rīgā sniedza Liepājas simfoniskais orķestris galvenā diriģenta Atvara Lakstīgalas vadībā kopā ar jauniešu kori Kamēr un Latvijas Nacionālās operas solistiem soprānu Ingu Šļubovsku un baritonu Jāni Apeini.
Programma bija veidota ar Latvijas novadiem saistītu ievērojamu komponistu Jāņa Ivanova, Imanta Kalniņa, Jurjānu Andreja, Pētera Barisona, Emīla Dārziņa, Pētera Vaska, Raimonda Paula un Ilonas Rupaines solo dziesmām, kora dziesmām un simfoniskās mūzikas atskaņojumiem.
Pirms koncerta Latvijas Valsts prezidents Andris Bērziņš teica uzrunu, bet pēc koncerta aicināja pacelt vīna glāzi par godu Latvijas Dzimšanas dienai.
Pieminot Rīgas atbrīvošanu no Bermonta karaspēka un cīņās kritušos latviešu karavīrus, piektdienas vakarā pie Rīgas pils tūkstošiem cilvēku nolika svecītes. Lāčplēša dienā tiek godināti latviešu karavīri, kuri 1919. gada 11. novembrī izcīnīja izšķirošo cīņu pret Bermonta karaspēku.
Šai svinīgajā dienā arī politiskā partija „Vienotība” organizēja divus svarīgus un svinīgus pasākumus. Pirmais – „Vienotības” jaunatnes organizācijas dibināšanas kopsapulce un otrais – kopīgais gājiens no „Vienotības” biroja līdz Rīgas pilij, svecīšu nolikšanas vietai. Pēc premjerministra Valda Dombrovska uzrunas visi kolonnā devāmies uz 11. Novembra krastmalu.
Svecītes tika gan iestiprinātas Rīgas pils mūrī starp ķieģeļiem, gan liktas uz zemes pie mūra. Cilvēku bija tik daudz, ka līdz svecīšu nolikšanai bija jāgaida rinda. Nolikt svecītes nāca gan vecāka gadagājuma cilvēki, gan jaunieši, gan ģimenes ar bērniem. Starp svinētājiem arī vairāku studentu korporāciju pārstāvji.
Kad vēlu vakarā pa krastmalu nogāju vēlreiz, cilvēki joprojām turpināja nākt un nākt. Un visa pilsēta izskatījās gaišāka un svinīgāka.
Jau ceturto gadu pēc kārtas Aizsardzības ministrija aicina visus Latvijas iedzīvotājus Lāčplēša dienā, 11.novembrī, pie apģērba piespraust sarkanbaltsarkanu lentīti stilizēta skaitļa 11 formā, kas norāda uz 1919. gada 11. novembri, kad tika izcīnīta izšķirošā cīņa pret Bermonta karaspēku.
Šī uzsaukuma ietvaros šogad tika rīkots vēl viens sabiedrību saliedējošs un patriotismu veicinošs pasākums – pašu lentīšu locīšana! Uz pasākumu, kas norisinājās tematikai atbilstošā vietā – Kara muzejā, tika aicinātas studentu korporācija, nevalstiskās organizācijas, daiļamatniecības skolas un jaunsardzes vienības, kā arī ikviens Latvijas iedzīvotājs, kas vēlas palīdzēt šo simbolisko zīmju tapšanā, tātad arī es!
Svētku sajūtu radīja gan pats darba process čaklu un pozitīvu cilvēku lokā, gan Aizsardzības ministrijas sarūpētā iespēja nosūtīt videosveicienu latviešu karavīriem Afganistānā. Šādu iespēju izmantoja ne mazums pasākuma dalībnieku.
Priecē, ka pasākumā darba galdu dalīju ar kādu simpātisku kundzi un jauniešiem no Vienotības jauniešu nodaļas.
Paldies tiem, kas sirdī, prātā un darbos ir patrioti! Un tiekamies pie Rīgas pils mūra jau pēc nedēļas!
LABĀS PRAKSES PĒCPUSDIENA LATVIJAS MOBILAJĀ TELEFONĀ
Jau vairākus gadus esmu iesaistīts organizācijā Latvijas asociācija sabiedrisko attiecību profesionāļiem (LASAP). Sīkāk par asociāciju – www.lasap.lv. Dzīva, aktīva un mērķtiecīga (tiecas un sasniedz savus mērķus) sabiedriskā organizācija. Reāls paraugs Latvijā.
Pēdējos gados kā vienu no regulārajiem pasākumiem esam ieviesuši „Labās prakses pēcpusdienas”. Tie ir ikmēneša pasākumi, kad sanākam kopā lai runātu par nozares aktualitātēm, strīdētos un dalītos pieredzē.
Šoreiz tikāmies Latvijas Mobilajā telefonā (LMT). Pasākuma nosaukums - „Iekšējā komunikācija - iespējas un izaicinājumi”.
Tikšanās laikā dalībniekiem bija iespēja iepazīties ar Ievas Kukules maģistra darba ietvaros veikto pētījumu kādā organizācijā Latvijā. Kā rakstīts LASAP mājas lapā: „Ar šī pētījuma starpniecību ir izdevies paveikt trīs lietas: izzināt konkrētu case stady; nonākt pie atklājumiem teorijā un izveidot oriģinālu teorētisko konceptu; radīt praktisku iekšējās komunikācijas mērīšanas rīku „Iekšējās komunikācijas veselības indekss”.”
Tā kā veiksmīga iekšējā komunikācija ir panākumu atslēga ikvienā kompānijā, tad savā pieredzē dalījās arī viens no lielākajiem un zināmākajiem Latvijas uzņēmumiem - Latvijas Mobilais telefons, kura pārstāvji pastāstīja par iekšējās komunikācijas lomu viņu uzņēmumā.
Paldies LMT pārstāvjiem Normundam Zalpēterim (Mārketinga komunikācijas dienesta direktoram) un Līgai Zaumanei (Iekšējo komunikāciju speciālistei) par dalīšanos pieredzē un viesmīlīgo uzņemšanu.
Oktobra sākumā devos uz Vācijas galvaspilsētu Berlīni. Ārpus Latvijas nebiju sen bijis, tāpēc par šo iespēju biju patiešām no sirds priecīgs. Viens no brauciena mērķiem bija pārliecināties vai 14 stundās var aizbraukt no Rīgas līdz Berlīnei. Pārliecinājos! Var. Ieteikumi braucējiem – izbraukšanu no Rīgas organizēt pa dienu, lai nakts paietu pārbraucienā pār Poliju, jo tad nav lieku sastrēgumu.
Berlīnē biju pirms 21 gada, kad slavenais mūris tik tikko bija kritis. Tas vēl nebija nojaukts un to varēja šķērsot tikai noteiktās vietās. Arī vācieši tolaik bija nosacītā atmodas un atkalapvienošanās periodā. Pirms 21 gada Berlīnes rietumu puse vizuāli ļoti atšķīrās no austrumu puses. Tagad tas izlīdzinājies. Par Berlīnes vēsturisko mūri atgādina uz ielām iezīmētā mūra vēsturiskā vieta kā līnija un mūra īstie fragmenti, kas izvietoti kā eksponāti.
Šoreiz pilsēta mūs sagaidīja ar pilsētas skrējienu. Tātad berlīnieši – sportiski ļaudis.
Brīnišķīgs bija Berlīnes Zoodārza apmeklējums, kur pavisam nelielā teritorijā, ļoti pārdomāti izvietoti dzīvnieku apskates laukumi. Tur mīt ziloņi, žirafes, baltie lāči, lauvas, roņi, kamieļi un vēl daudzi citi dzīvnieki un mums līdzīgie.
Lai apciemotu Vācijas parlamenta ēku ir jāzina tās apmeklēšanas noteikumi – apmeklējums jāpiesaka internetā vismaz trīs dienas iepriekš, citādi to var apskatīt tikai no ārpuses. Tas ir jaunievedums.
Vācijā šajā laikā norisinājās līdzīgs gaismas festivāls kā Staro Rīga un tādēļ pilsētas centrā vakaros pastaigājās ne tikai tūristi, bet arī paši berlīnieši.
Secināju, ka valsts mainījusies un pilsēta arī. Diemžēl pilsēta kļuvusi ļoti līdzīgi daudzām citām pasaules valstu galvaspilsētām.
Kopā ar sievu izbaudīju dažas brīvdienas un ļāvām, lai arī bērni no mums atpūšas. To iesaku arī citiem!
Eiropas Brīvprātīgā darba gada (EBDG) ietvaros 2011. gada laikā visās 27 Eiropas Savienības valstīs viesojās Eiropas Komisijas organizētā EBDG ceļojošā tūre. No 2011. gada 28. septembra līdz 2. oktobrim ceļojošā tūre viesojās Latvijā, Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejā Uzvaras bulvārī 2/4, Rīgā, un tās laikā ikviens Latvijas iedzīvotājs bez maksas varēja uzzināt interesējošu informāciju par brīvprātīgā darbu, tikties ar brīvprātīgajiem, uzklausot viņu pieredzi, un noskaidrot, kā iesaistīties brīvprātīgā darbā savā valstī, Eiropas Savienības dalībvalstīs un citur pasaulē.
EBDG 2011 ceļojošās tūres atklāšana notika 2011. gada 28. septembrī. Katra EBDG ceļojošās tūres Latvijas posma diena ir veltīta vienai brīvprātīgā darba jomai, kuras ietvaros uz diskusijām, radošām darbnīcām un pieredzes apmaiņu apmeklētājus aicinās piecas nevalstiskās organizācijas: Eiropas Kustība Latvijā, Latvijas Sarkanais Krusts, Latvijas Samariešu apvienība, Latvijas Bērnu un jauniešu forums un bērnu un jaunatnes organizāciju apvienība IMKA Latvija.
28. septembrī - Pilsoniskās līdzdalības diena, kuras laikā ikviens var iepazīties ar informāciju par līdzdalības iespējām, ko nodrošinās biedrība Eiropas Kustība Latvijā. Šajā dienā notika interaktīvā diskusija Brīvprātīgā darbs un sabiedrības līdzdalība un pasākums Jauniešu kafija ar politiķiem II - politiķu un jauniešu diskusija Jauniešu līdzdalību lēmumu pieņemšanā skolā, pašvaldībā, valstī un Eiropas Savienības līmenī, kurā tiku aicināts arī es, gan mani kolēģi no 10. Saeimas un partijas, gan citas sabiedrībā pazīstamas personas (to starpā arī Atis Lejiņš, Ainārs Latkovskis, Ints Teterovskis, Ingrīda Circene, Lolita Čigāne).
Pats ar savām acīm jauniešu un pasākuma apmeklētāju acīs redzēju degsmi, enerģiju un vēlmi darīt - nestāvēt malā un nekurnēt. Pasākuma uzmundrinošās atmosfēras veidošanā piedalījās gan jaunieši, gan dažādās nozarēs jau pieredzi guvuši cilvēki, gan enerģiski vecāka gadagājuma kungi un dāmas.
Klātesošajiem bija iespēja iepazīties ar dažādu organizāciju piedāvātajām iespējām iesaistīties dažādos labdarības, sabiedriskā labuma un sevis pilnveidošanas projektos.
Vēlme līdzdarboties, piedalīties procesos un darīt vienmēr ir apsveicama. Atbalstāmi arī cilvēki, kuriem šī vēlme rodas un pastāv. Tādēļ vislielākie apsveikumi un laba vēlējumi tiem, kuri paši piedalījās.
ILMAS ČEPĀNES LEKCIJA JŪRMALAS AIZSARDZĪBAS BIEDRĪBĀ
Karā nav iespējams uzvarēt, ja neizcīna daudz mazu kauju. Tā, iespējams, ir teicis kāds pasaulslavens ģenerālis, bet Latvijā ko tādu varētu teikt par Jūrmalas aizsardzības biedrību. Apbrīnojama vēlme palīdzēt, glābt un pasargāt!
Kopā ar kolēģi, Juridiskās komisijas vadītāju un ilggadēju Jūrmalas aizsardzības biedrības (JAB) atbalstītāju Ilmu Čepāni tikām aicināti uz kārtējo JAB tikšanos, kas šoreiz notika viesnīcas Hotel Jūrmala Spa 11. stāvā – vietā, no kuras ļoti labi pārredzams viss, par ko cīnās JAB.
Tikšanās laikā kopā ar JAB biedriem un citiem interesentiem noklausījāmies profesores Ilmas Čepānes lekciju „Tiesības uz īpašumu un labvēlīgu vidi”, kas sevī ietvēra daudz būtiskas informācijas par jūrmalniekiem tik sāpīgām lietām kā mežiem, būvniecību un teritorijas attīstību un plānošanu. Nospriedu, ka Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes lekcijās pie Ilmas sēdētu pirmajā solā.
Ar lielu uzmanību lekciju noklausījās arī "Vienotības" Jūrmalas jauniešu nodaļas pārstāvji un man blakus sēdošā jūrmalniece, rakstniece un diplomāte Anna Žīgure.
Piektdien, 2. septembrī, Saeima sadarbībā ar nevalstisko organizāciju partneriem bija organizējusi diskusiju „Iedzīvotāju elektroniski pausto iniciatīvu izskatīšana Saeimā”, kurā tika spriests par iespējām iedzīvotājiem elektroniski iesniegt likumdošanas iniciatīvas (http://ej.uz/uq16).
Par idejas tapšanu stāstīja ManaBalss.lv autori Kristofs Blaus un Jānis Erts. Diskusijas sākumā runājām par iniciatīvas būtību, bet pēc tam - par dažādām iespējām šo iniciatīvu noregulēt normatīvi.
Diskusijā piedalījās eksperti no ManaBalss.lv, sabiedriskās politikas centra „Providus”, Latvijas Pilsoniskās alianses, Tieslietu ministrijas, Latvijas Darba devēju konfederācijas, Saeimas Juridiskā biroja, Latvijas Universitātes Sociālo un politisko pētījumu institūta, kā arī Latvijas Komercbanku asociācijas.
Dar' man, tēvis, pastaliņas, pērc man staltu cepurīt'.
Šuj man svārkus, māmuliņa, skolā iet(i) man gribas.
Pieloc, māsiņ, skolas somu bagātiem(i) gabaliem,
Vidū maizes riecientiņu, apkārt dziesmas, pasakas.
Bāliņ, še tev gana taure, tautas dziesmu vācele,
Ej(i) tur, kur meža māte lakstīgalai dziesmas māc'!
Man jāiet(i) skoliņā(i) gudras ziņas iekrāties,
Pieaugt tautas mīlestībā, īstā gara brīvībā.
Liel(i)s tapšu, tad es būšu tautas zemes arājiņš,
Tālas jūras braucējiņ(i)s, kara zirga jājējiņš.
(Auseklis "Uz skolu")
Dīvaini, bet arī šogad kā katru gadu pienācis 1. septembris. Mūsu ģimenē ir divi skolēni (Eduards un Elīza) un divi „bērnudārznieki” (Māris Roberts un Ernests), kas vairāk nekā skolēni gaida dienu, kad pēc vasaras atkal satiksies ar draugiem un visu ziemu cītīgi rotaļāsies un arī mācīsies, gatavojoties lielajam notikumam – 1. klasei. Jau vairākus gadus Zinību dienu svinam arī mūsu ģimenē. Šogad visi kopā devāmies ciemos uz Jāņa Jenža „Ostas skatiem” vērot kuģus. Interesanti, ka no Ķīpsalas skats uz ostu un Vecrīgu ir neierasts, paveras pavisam cita Rīgas panorāma. Izbaudiet to kādu dienu arī jūs!
Bet gan maziem, gan lieliem vēl kāds aicinājums - uzsākot šo mācību gadu, paskatīties uz saviem pienākumiem un darbiem no cita skatu punkta - ieraudzīt neredzēto, pamanīt nepamanīto un apgūt neapgūto! Lai paveras jauna aina un jauna panorāma skatam un sirdij!
FLASHMOB PIE BRĪVĪBAS PIEMINEKĻA - SADOSIMIES ROKĀS!
23. augustā, pieminot Molotova - Ribentropa noziedzīgā pakta 52. gadskārtu, dienas vidū pie Brīvības pieminekļa notika kaut kas šķietami stihisks un spontāns - vairāki desmiti cilvēku sadevās rokās, veidojot simbolisku apli. Flashmob jeb tā saucamā zibakcija pulcēja gan tos, kam bija iepriekšēja informācija, gan nejaušus garāmgājējus, kas labprāt iesaistījās, gan neizpratnē plecus raustošu tūristus, kas saprata - kaut kas notiek. Arī policija sarosījās un ziņkārīgi vēroja.
Gluži kā toreiz, 1989. gada 23. augustā, kad cilvēki Latvijā, Lietuvā un Igaunijā sadevās rokās, veidojot Baltijas ceļu. Arī šoreiz mēs sadevāmies rokās un dziedājām dziesmu "Atmostas Baltija". Pirms vairāk nekā 20 gadiem es stāvēju cilvēku ķēdē uz Vidzemes šosejas un arī dziedāju. Vai sajūtas bija līdzīgas? Nē, tās nevar salīdzināt, bet mani patiesi priecēja, ka arī šodien spējām vienoties, atkal un atkal atgādinot par divu lielvaru prettiesisko rīcību. Toreiz divi paraksti izmainīja pasauli.
Šopavasar mazliet ar joku, mazliet nopietni kopā ar Rīgas Latviešu biedrību piedalījos Rīgas Nordea maratonā, ko godam pieveicām.
Kad, lūkojot cauri Rīgas svētku programmu, ieraudzīju O-kartes nakts skrējiena (http://ej.uz/ek1) aicinājumu, bez bažām tam pieteicos. Kas ir 4 km pa Rīgu, naktī, labā kompānijā?
Tas nozīmē, ka tu kopā ar „ Vienotības” kolēģiem un vēl aptuveni 2500 skrējējiem (arī princesēm, ēzeļiem, tārpiem, klauniem un citām radībām) satiecies pie Kongresu nama, tad kopā ar visiem dodies uz starta laukumu Kalpaka un Valdemāra ielas krustojumā, kur atskanot starta šāvienam traucies uz priekšu pāri Vanšu tiltam un atpakaļ.
Uz Valdemāra ielas pretī Ārlietu ministrijai tevi ietin mākslīgo dūmu kamolī (mirkli pat aizsit elpu), pie Nacionālā teātra uz māju sienām tev projecē video, uz Vanšu tilta tevi uzmundrina skaļā ritmiskā mūzikā ierunāti uzsaucieni (mirkli pat aizsit ausis), atpakaļceļā tevi pavada izsaucieni no publikas un pie Mākslas muzeja kāpnēm tevi sveicina teatrāla performance. Tad vēl viens kvartāls, pēdējie metri atpakaļ līdz starta laukumam, kur finiša taisni tu šķērso pār plankinga meistariem. Pēdējais bonuss gan tikai izredzētajiem.
Un ko gan citu, ja ne šādu mini maratonu noskriet manā un Daces 11 gadu kāzu jubilejā.
Jau otro gadu pēc kārtas devos uz Jaunpiebalgu, lai apskatītu izstādi - gadatirgu "Izvēlies Piebalgu!" (http://ej.uz/wgmy un http://ej.uz/xiy4).
Parkā pie Jaunpiebalgas novada domes ēkas izvēle bija liela gan acīm, gan vēderam. Par to bija gādājuši novada amatnieki, mājražotāji un lauksaimnieki. Lai gan šogad tirgotāju bija mazāk kā gadu iepriekš, gan pinēji, gan podnieki, gan galdnieki, gan siera sējēji, gan desu meistari, gan dravnieki, gan dārznieki draudzīgā konkurencē tirgojās uz nebēdu. Šī diena bija īstā, lai novada vadība sveiktu labākos novada amatniekus dažādās nominācijās. Galvenā balva - Piebalgas monēta, kas kalta īpaši šim notikumam.
Mans guvums tirgū bija Piebalgas lauksaimnieku ražojumi, bet manu nomināciju "Piebalgas prece!" ieguva karošu meistars, no kura ar Ievas Akurāteres ieteikumu palīdzību iegādājos roku darbu - tautisku mūzikas instrumentu.
Izstādē - gadatirgū noskatīju Piebalgas porcelāna fabrikas piedāvājumu un pēcpusdienā devos uz rūpnīcu Inešos (www.porcelanadarbnica.lv), lai uz vietas apskatītu tajā ražoto. Nelielā muižas zālē mākslas darbiem pilni galdi, palodzes, sienas nišas un telpas stūri. Un milzīgs vilinājums nopirkt mākslinieka apgleznotu krūzi vienā eksemplārā, vāzi, bļodu, vai arī porcelāna aploksni vai lelli.
Novēlu gadu no gada pulcēt arvien vairāk dalībniekus un naudīgus pircējus! Un mums visiem par tādiem kļūt!
5. augusta "Latvijas Avīzes" kārtējais (150. šogad un 4336. vispār) numurs mani pamatīgi pārsteidza – uz pirmā vāka attēlā - bijušais Rīgas Latviešu biedrības valdes priekšsēdētājs Ingmārs Čaklais, nododot vadības grožus Guntim Gailītim.
Pirmo reizi mūžā nokļūstot uz liela dienas laikraksta pirmā vāka, protams, ceru, ka ne visi tieši šo lapu izmantos logu tīrīšanai vai puķu ietīšanai.
Plašāku aprakstu par biedrības domes sēdi, tajā pieņemtajiem lēmumiem un pārrunātajiem jautājumiem lasīt http://ej.uz/jey7.
Šodien Rīgas Latviešu biedrības (RLB) Domes sēdē par organizācijas jauno priekšsēdētāju ievēlēts režisors Guntis Gailītis, kas bija vienīgais kandidāts uz šo amatu.
No sirds priecājos, ka šodien izdevās ievēlēt jaunu priekšsēdētāju. Divas nedēļas bez organizācijas vadītāja - tā biedrībai pat nebija stāvēšana uz vietas, tas bija solis atpakaļ, tādēļ ilgāka kavēšanās nebija pieļaujama.
Viens no galvenajiem jaunā priekšsēdētāja uzdevumiem būs īstenot biedrības reorganizācijas plānu - manis izstrādātu, paša radītu vai jebkuru citu, bet bez šī fundamentālā mērķa akceptēšanas un skrupulozas realizēšanas biedrības pastāvēšana manā ieskatā nav iespējama.
Jaunievēlētajam priekšsēdim jau apsolīju – kā iepriekšējais vadītājs esmu gatavs jebkurā laikā un veidā iesaistīties, ja vien varu palīdzēt un sekmēt biedrības pilnvērtīgu darbošanos un mūsdienīgu attīstību.
Vienmēr esmu uzskatījis, ka tikai kopīgā darbā ir iespējams panākt nozīmīgu rezultātu. Smagā finansiālā situācija, kas pēdējos divos gados ir izveidojusies Rīgas Latviešu biedrībā (RLB), prasa grūtus un nenoliedzami radikālus lēmumus. Uz savas ādas visas valsts mērogā esam izbaudījuši sekas, ko nes dzīvošana pāri saviem līdzekļiem. Tas ir universāls likums - nevar tērēt vairāk nekā pelna! Nekur un nekad nav bijis citādi.
Mēs visi zinām - ja ūdens smeļas mutē, tad jāmācās peldēt. Tad nepietiks ar mēnešiem garām diskusijām par peldēšanas teoriju. Tomēr darbā, kas darāms kopīgi, arī lēmumi jāpieņem kopā un jāuzņemas kopīga atbildība. Biedrība nozīmē vienību kopēju mērķu labā, tāpēc jo īpaši svarīgs man bijis komandas darbs un atbalsts. Izdarīts ir daudz, diemžēl nav izdevies panākt galveno, tāpēc uzskatu, ka pienācis laiks ļaut darboties tiem, kas spēj mobilizēt biedrības spēkus un koncentrēt kopīgo enerģiju. Vienlaikus apliecinu, ka pusotru gadu kā priekšsēdētājs esmu strādājis RLB labā ar maksimālu atdevi, un esmu to darījis bez atlīdzības.
Šodien uzskatu par pienākumu paskaidrot savu lēmumu. Lai to izdara mana pēdējā priekšsēdētāja vēstule biedriem un iesniegums RLB Domei.
„Mīļais Rīgas Latviešu biedrības biedri!
Šī ir pēdējā vēstule Jums no manis kā no Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētāja.
Es pateicos, ka man uzticējāties un atbalstījāt visu manu pilnvaru laiku. Pateicos par kopīgām cerībām, darbu un panākumiem.
Aiziešanas iemeslu nav viegli izstāstīt, vēl grūtāk to izdarīt īsi. Ceru, ka kaut daļēji to līdzēs veikt šai vēstulei pievienotā Rīgas Latviešu biedrības Domei adresētā iesnieguma kopija. Atvainojos tiem biedriem, kas šo manu vēstuli saņems jau pēc ziņām medijos. Kā biedrs Jūs to būtu pelnījis uzzināt pirmais.
Vēsturē paliek tikai tas, kas paliek mūsu atmiņās. Manās atmiņās paliks pusotra gada ļoti intensīva un pašaizliedzīga kopīga darba. Patiesa un no sirds.
Rīgas Latviešu biedrībai jāaug gan spēkā, gan skaitā, tādēļ lūdzu par to ik dienas domāt un aicināt biedrībā jaunus, idejām pilnus un darbīgus cilvēkus. Biedrībai jāatgūst sava vēsturiskā vieta un nozīmība! Gan kā domnieks, gan kā ierindas biedrs es turpināšu tā uzskatīt un atbilstoši rīkoties.
Lai mums visiem spēks un drosme!
Jūsu Ingmārs Čaklais.”
„RĪGAS LATVIEŠU BIEDRĪBAS DOMEI
Rīgā, 2011. gada 20. jūlijā.
Godātie kolēģi, Rīgas Latviešu biedrības domnieki!
Šodien vēlos pateikties par doto iespēju vadīt senāko un nozīmīgāko latviešu sabiedrisko organizāciju un vienlaicīgi paziņoju par savu atkāpšanos no Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētāja amata.
Rīgas Latviešu biedrība tika dibināta un atjaunota, lai realizētu tās statūtos noteiktos mērķus – stiprinātu nacionālo pašapziņu, latvisko dzīves veidu, latviešu valodu, kultūru un tradīcijas. Uzskatu, ka arī šobrīd, pēc divdesmit atjaunotās neatkarības gadiem, mums kā biedrībai, kas aktīvi piedalījusies nācijas veidošanā, nav nekā aktuālāka par šiem mērķiem. Diemžēl kā „kultūras organizācija” mēs ne ar ko neizceļamies uz citu fona. Koncertus un izstādes rīko simtiem organizāciju un institūciju. Tomēr daudzi domnieki to nesaprot vai negrib saprast.
Esmu pārvērtējis savas spējas iedvesmot RLB Domi celt Rīgas Latviešu biedrības ideoloģiju. Visi mēģinājumi spriest par sabiedrībai aktuālām tēmām un virzīt biedrības publisko viedokli ir beigušies nesekmīgi. Spožs piemērs ir netapusī Domes vēstule jaunievēlētajam Valsts prezidentam par viņa izteikto paziņojumu un gatavību ar Latvijas krieviski runājošajiem iedzīvotājiem un medijiem runāt krievu valodā. Vēstules projektu rediģējām vairāk kā mēnesi, līdz izņēmām no tās visu saturu un pēc tam likumsakarīgi to noraidījām kā bezjēdzīgu un novēlotu.
Biedrībai nav jēgas pastāvēt, ja tai nav nekādas ideoloģijas. Kādēļ lai kāds mūs atbalstītu un mums ziedotu, ja nedarām to, kam esam radīti? Starp citu - to man kā priekšsēdētājam ir teikuši arī tie cilvēki, kuriem esmu lūdzis materiāli atbalstīt biedrību.
Arī valsts uz mums „neskatās”, un, manuprāt, arī tas ir mūsu pašu nopelns.
Jau pagājušajā gadā man kļuva skaidrs, ka mūsu grūtību pamatā ir gan ideoloģijas trūkums, gan pilnīga saimnieciskā stagnācija. Zināju, ka nekas neatrisināsies pats no sevis, vienkārši nogaidot, lai „grūtie laiki pāriet”. Pirms pēdējās pilnsapulces ilgi šaubījos un domāju, vai palikt biedrības priekšsēdētāja amatā. Atgādināšu, ka, uzņemoties RLB vadību, es apsolīju to darīt tikai līdz pagājušā gada novembrim. Tomēr izlēmu palikt, lai pabeigtu iesāktās saimnieciskās reformas. Zināju, kas steidzami jādara, lai situāciju uzlabotu, bet jebkurai citai jaunai vadībai būtu vajadzīgs ilgs „ieskriešanās” laiks. Liku lielas cerības uz jauno domi, kurā gandrīz puse ir jaunievēlētie domnieki, tai skaitā jauni, sabiedrībā pazīstami un konstruktīvi noskaņoti cilvēki. Acīmredzot ar to ir par maz.
Pilnsapulcē par domniekiem aicināju kandidēt tikai tādus biedrības biedrus, kas vajadzības gadījumā spētu uzņemties biedrības vadību. Taču tā vietā, lai apvienotu visus savus spēkus, strādātu un meklētu risinājumus, liela daļa domnieku tikai atnāk atrādīties, kritizēt un noraidīt, it kā smagā biedrības finansiālā situācija attiektos tikai uz priekšsēdētāju, vai kādu citu Valdes locekli. Uz maniem atkārtotiem aicinājumiem kādam no kritizētājiem nākt ar savu komandu un uzņemties visu atbildību, līdz šim neviens nav atsaucies. Protams - ērtāk ir kritizēt stāvot malā!
Pēc ilgiem meklējumiem bijām atraduši investoru, kas mūsu biedrībā atvērtu restorānu. Tas veicinātu cilvēku apriti namā un mūsu pakalpojumu pārdošanu. No uzņēmuma puses līgumi jau bija parakstīti. Pēc pārmēru garas un pseidodemokrātiskas izvērtēšanas procedūras vairākās Valdes sēdēs investors zaudēja uzticību biedrībai kā sadarbības partnerim un savu piedāvājumu atsauca. Diemžēl šobrīd nevaru uzņemties atbildību arī par nākamo kandidātu (un tāds ir!), jo jūtu, ka tiek darīts viss, lai parādītu, ka es kā priekšsēdētājs nespēju atrast investorus. Un to nedara sveši, bet gan savējie.
Šobrīd, kad esam aprēķinājuši RLB telpu pašizmaksas un izstrādājuši iekšējo projektu pieteikšanas sistēmu, lai taupīgāk izmantotu mūsu resursus, arī šie centieni tiek nosaukti par nevajadzīgu birokratizāciju. Un atkal - vietā neko nepiedāvājot.
Piesaistot profesionāļus, esam izstrādājuši RLB pakalpojumu cenu politiku un pārdevēju motivācijas sistēmu, kura nesīs augļus tuvākajā nākotnē, ja paši aktīvi piedāvāsim savus pakalpojumus un arī pratīsim konkurēt ar citiem. Mums ir daudz priekšrocību, kas ļautu izdzīvot vai pat pelnīt. Taču ļoti dīvaina ir pret jauno pārdošanas sistēmu un cilvēkiem, kas to izveidojuši, izvērstā kampaņa. Arī šeit neviens nespēj dot jebkādas citas alternatīvas kā vien neargumentētu kritiku, ierastās vaimanas un bezcerības proponēšanu. Protams, ja atlaidīs pārdošanas vadītāju, neliekot neko vietā, droši varēs apgalvot, ka mūsu izstrādātā sistēma ir bijusi tukša laika nosišana.
Man jāuzņemas atbildība par to, ka aizkavējusies hosteļa izbūve, taču es nespēju pieļaut situāciju, ka mūsu vēsturiskajā namā tiek izbūvēts vislētākais nepārdomātais variants bez nozīmīgas pievienotās vērtības. Vide veido cilvēku un, ja mēs gribam piesaistīt augstākās klases lēto viesnīcu klientus – radošus cilvēkus, kolektīvus un studentus, mums jāizceļas uz vispārējā fona – ar savu vārdu, labu un interesantu arhitektūru. Tas nesīs atdevi nākotnē kā dzīvs mārketings un reāla nauda. Līdzšinējie varianti tādi nav, un labāk to atzīt vēlāk, nekā nekad.
Man ir kauns un es personīgi atvainojos, ka mēs nevaram laicīgi samaksāt algas darbiniekiem. Biedrībai atkal ir 46 tūkstošu latu liels parāds, kas veidojies tādēļ, ka mēs joprojām dzīvojam pāri saviem līdzekļiem - mūsu izdevumi neatbilst ienākumiem. Vislielākā izdevumu pozīcija ir tieši personāla izdevumi, tātad te vajadzīgas vislielākās reformas un atbilstoši statūtiem tikai Domes kompetencē ir par tām lemt. Bet Dome nepiedāvā risinājumus un noraida visus piedāvājumus, neņemot vērā, ka atkārtojas pavisam nesens scenārijs. Tomēr šoreiz nevarēs pārmest, ka Valde vai priekšsēdētājs slēpj patieso situāciju no Domes. Viss notiek vai, pareizāk sakot, nenotiek visu acu priekšā.
Kolēģi!
Apgalvojums, ka priekšsēdētājs ar darbiniekiem nerunā, neatbilst patiesībai. Kad esmu biedrībā, esmu pieejams katram un ikvienam. Pusotra gada laikā tas nav mainījies. Priekšsēdētājs runā, tikai patiesība ir tā, ka priekšsēdētājs šobrīd var solīt tikai slodzes, štatu vai algas samazinājumu. Par tādām lietām nevienam nepatīk runāt un darbinieki noteikti labprātāk uzklausītu stāstus par garantētu darbu un lielu algu līdz mūža galam. Diemžēl es neticu, ka nākamā vadība būs spējīga tādus stāstīt.
Šobrīd ir sajūta, ka darbinieki ir aizmirsuši, ka ir arī RLB biedri, un katrs cīnās vairs tikai par savu algas 100% saglabāšanu „ar zobiem un nagiem” un visiem līdzekļiem. RLB nama un darbinieku arodbiedrību ir izveidojuši struktūrvienību vadītāji, kas paši ir atbildīgi par biedrības attīstību, pakalpojumu pārdošanu un izdevumu samazināšanu, ko pēdējā gada laikā ne reizi vien esmu norādījis, lūdzis un prasījis.
Jau pusgadu strādājam pie nama apsaimniekošanas sakārtošanas, kas ļautu samazināt izdevumus un uzlabot kvalitāti. Mūsu finansiālā situācija liek mums meklēt lētākus un labākus apsaimniekošanas risinājumus. Radikālākie no tiem būtu 90% darbinieku atlaišana vai algu samazināšana par 30 - 50% visiem darbiniekiem. Maigākais – apsaimniekošanas nodrošināšana ārpakalpojuma veidā.
Pēc pamatīgas un demokrātiskas iepirkuma procedūras un labākā piedāvājuma nominēšanas, pēc Valdes akcepta, Dome atkal nonāk pilnīgā strupceļā, noraidot visus piedāvājumus, nesniedzot nekādas alternatīvas un neuzņemoties nekādu atbildību.
Šādā situācijā arī es vairs nevaru uzņemties tālāko atbildību. Jūtu, ka uzsākta mērķtiecīga manis diskreditēšanas kampaņa, kurai netiek taupīti līdzekļi un enerģija, kaut tas maksātu ar Rīgas Latviešu biedrības pastāvēšanu. Es to nevaru pieļaut!
Šodien atkāpjoties, es aicinu no amatiem atkāpties arī tos Valdes un Domes locekļus, kas negrib vai nespēj tikt galā ar saviem tiešajiem pienākumiem. Tas būtu drosmīgi un pret biedrību tas būtu tikai godīgi.
Es pateicos visiem biedrības biedriem par man līdz šim parādīto uzticību.
Es pateicos visiem darbiniekiem, kas nav aizmirsuši, ka ir arī biedrības biedri un patiesi nav skaitījuši sava darba stundas, dodot savu ieguldījumu biedrības mērķu realizēšanā. Diemžēl tādu nav daudz.
Es pateicos tiem Domes un Valdes locekļiem, kas saprot, ka šodien RLB domnieks vairs nav goda amats, par ko agresīvi jācīnās, bet arī atbildība un brīvprātīgs darbs biedrības un visas Latvijas sabiedrības labā. Arī tādu diemžēl ir maz.
Īpaši pateicos savai vietniecei Ievai Dāboliņai. Es aicināju viņu kļūt par savu vietnieci, lai viņa palīdzētu man veikt darbus, kurus biju iecerējis, un tagad atskatoties varu teikt patiesu „paldies” par mērķtiecīgu un nesavtīgu darbu manis pilnsapulcē nosaukto uzdevumu izpildē un biedrības mērķu sasniegšanā.
Varu vēlreiz apliecināt, ka viss mans darbs Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētāja amatā ir bijis veltīts biedrības attīstībai un izaugsmei!
Vēlreiz pateicos par uzticību un novēlu jaunajai vadībai sasniegt visu to, ko es neesmu spējis. Aicinu domniekus padomāt, ka mūsu karogā ir divi vēlējumi un nepietiek ar to vien, ka „stāvam stipri”. Laikā, kad izšķiras biedrības būt vai nebūt, daudz svarīgāk ir „strādāt droši”!
Jauka bija Jāņu diena
Par visām dieniņām:
Līgo saule, līgo bite,
Līgo visa radībiņa.
Līgodama vien atnāca
Tā līksmā Jāņu diena
Pār siliem, pār mežiem,
Pār miezīšu tīrumiem.
Šogad līgoju un Jāņu dienas rītu sagaidīju Lielvārdes pusē kopā ar ģimeni, draugiem un draugu draugiem. Gan tradicionāli, gan sportiski. Aktīvi un nepārēdoties.
Ozollapu un ziedu vainagi, nakts ugunskuri, spirdzinošā rasa un pirmie saules stari – smarža un sajūtas, kuras iedvesmo.
Piektdien, 17. jūnijā Rīgas Latviešu biedrības (RLB) vadība un domnieki biedrībā tikās ar LR Finanšu ministru Andri Vilku. Kopā ar Andri Vilku sarunā piedalījās Finanšu ministrijas pārstāves - Nodokļu administrēšanas politikas departamenta Metodoloģijas un grāmatvedības nodaļas vadītāja Irita Lukšo un Budžeta departamenta Lauksaimniecības lauku attīstības un vides finansēšanas nodaļas vadītāja Taisa Trubača. Tikšanās laikā RLB un ministrijas pārstāvji pārrunāja Rīgas Latviešu biedrības šī brīža aktualitātes un diskutēja par iespējamiem problēmu risinājumiem, atbalstu un sadarbību. Ministrs tika iepazīstināts ar RLB darbu, nama tehnisko stāvokli un uzturēšanas problēmām.
Tikšanās laikā atgādināju, ka RLB ir senākā latviešu organizācija, kas joprojām ir dzīvs nacionālās kultūras un identitātes apliecinājums, var nonākt katastrofālā situācijā. RLB, kopš savas atjaunošanas 1989. gadā, visiem spēkiem strādājusi, lai saglabātu un turpinātu īstenot savus mērķus un kultūrvēsturiskās tradīcijas, kā arī apsaimniekotu un uzturētu valsts nozīmes arhitektūras pieminekli – Rīgas Latviešu biedrības namu.
RLB kā sabiedriska organizācija līdz šim nesavtīgi spējusi nopelnīt līdzekļus un piesaistīt finansējumu šiem mērķiem. Šobrīd ir pienācis brīdis, kad biedrība ir gatava lūgt valstij un pašvaldībai nopietnu atbalstu, jo biedrības pašas resursi šobrīd gandrīz visi ir izsmelti, lai vienlaikus turpinātu darboties kā sabiedriska organizācija un veiktu milzīgu ieguldījumu nama uzturēšanā, atjaunošanā.
Finanšu ministrs Andris Vilks tikšanās laikā iepazinās ar biedrības situāciju un iedziļinoties, izteica priekšlikumus par sadarbības iespējām. Ministrs aicināja sagatavot un iesniegt Finanšu ministrijai nepieciešamo resursu pārskatu biedrības darbības stabilizācijai, aktuālās vajadzības, kā arī nākotnes redzējumu ilgtspējīgai turpmākai darbībai, apsolot iedziļināties un palīdzot meklēt risinājumus situācijai.
Laikā, kad laika nekam nepietiek izdevās atrast dažas burvīgas stundas, lai kopā ar ģimeni un draugiem dotos pārgājienā - pārbraucienā „Kur lidmašīnas dzīvo?”. Maršruts: Mārupe - Lidosta - Mārupe. Vislielākajā sajūsmā bija vismazākie pasākuma dalībnieki.
Smaidīgi, laimīgi, saulē iedegušiem vaigiem savu ekspedīciju uz lidostu noslēdzām ar šīs vasaras pirmo kopīgo peldi.
Kopīgais novēlējums - dzīvojiet sportiski un brīvi! Jauku, saulainu un piedzīvojumiem bagātu vasaru!
Šī gada 6. maijā Rīgas Latviešu biedrības (RLB) nama Zelta zālē notika jauno biedrības Goda biedru svinīga Godināšanas ceremonija. Diemžēl uz to nevarēja ierasties viens no trīs RLB biedru kopsapulcē jaunievēlētajiem Goda biedriem - dzejnieks Imants Ziedonis. Tāpēc 6. jūnijā es kā RLB priekšsēdētājs un vēl četri Rīgas Latviešu biedrības Goda biedri – eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga, rakstnieks, biedrības atjaunotājs un atjaunotās biedrības pirmais priekšsēdētājs Andris Kolbergs, akadēmiķis Jānis Stradiņš un diriģents Imants Kokars, apciemojām Imantu Ziedoni un viņa kundzi aktrisi Ausmu Kantāni, lai pasniegtu dzejniekam Rīgas Latviešu biedrības Goda biedra īpašo sudraba goda zīmi un sudraba biedra karti (http://ej.uz/g9b6).
Jāpiebilst, ka līdz šim pastāv vairāki RLB apbalvojumu veidi. Veicinātāja zīme (sudrabs) – piešķir biedrības priekšsēdētājs pēc RLB domes locekļu vai struktūrvienību vadības ieteikuma personām par nozīmīgu atbalstu biedrības mērķu īstenošanā. Biedra zīme (sudrabs), ko piešķir dome RLB biedriem par nesavtīgu biedrības mērķiem un biedrības interesēm atbilstošu ļoti nozīmīgu un rezultatīvu darbību. Un Goda zīme (sudrabs), ko piešķir biedru pilnsapulce pēc Domes ieteikuma, atklāti vai aizklāti balsojot, fiziskām personām, uzņemot par biedrības Goda biedru, ievērojamiem sabiedriskiem, kultūras, zinātnes un saimnieciskiem darbiniekiem par izciliem panākumiem šajās jomās, vai RLB biedriem par sevišķi nozīmīgu ieguldījumu biedrības autoritātes un prestiža celšanā, par ilgstošu, biedrībai ļoti nozīmīgu darbu un ļoti būtiskiem rezultātiem RLB darbības nodrošināšanā.
Kļūstot par Goda biedru persona saņem arī sudraba Biedra karti ar gravētu informāciju. Kaut arī šī tradīcija ir nesena, man prieks par to, jo man bija tas gods šo ideju piedāvāt.
Biedrībai tās pirmsākumos bijuši vidēji no deviņiem līdz trīspadsmit Goda biedriem vienlaicīgi. Pēc darbības atjaunošanas 1989. gadā ne vairāk par pieciem. Līdz 2011. gadam biedrībai bija tikai trīs Goda biedri, tāpēc man ir patiess prieks, ka viņu pulks ir izaudzis līdz sešiem Goda biedriem. Esam biedrībā dibinājuši arī jaunu tradīciju, kad esošie Goda biedri pasniedz goda regālijas – sudraba goda zīmi un sudraba biedra karti - jaunajiem Goda biedriem. Un tieši tāpēc šoreiz eksprezidente, RLB Goda biedre Vaira Vīķe-Freiberga, pasniedza goda zīmi Imantam Ziedonim.
Pasniedzot Biedra karti Vaira uzsvēra, ka Imants Ziedonis ir sniedzis lielu ieguldījumu latviešu tautas nacionālās pašapziņas veidošanā (http://www.vvf.lv/vvf/).
Viena no mūsu ģimenes tradīcijām ir ik gadus doties uz Tautas lietišķās mākslas darinājumu gadatirgu Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejā, kas šogad norisinājās 4. un 5. jūnijā.
Kā jau ierasts priecājāmies par folkloras kopu dziedājumiem un tautas dančiem. Neskaitāmos stendos savus darinājumus tirgoja šuvēji, ādas apstrādes meistari, koka amatnieki, rotu meistari, kalēji, pinēji, audēji, keramiķi, kā arī adītāji no visām Latvijas malām. Protams, neatņemama sastāvdaļa arī Rīgas Latviešu biedrības Tautas lietišķās mākslas studija „Cēre” (http://ej.uz/t6p5).
Savu roku iemēģināju arī laivas taisīšanā pie Līgatnes Vienkoču parka idejas autora un īpašnieka Riharda Vidzicka. Bērni veidoja māla figūras un traukus.
Kā jau gadatirgū pienākas arī iepirkāmies, to starp pats tiku pie Nameja gredzena, sieva pie mīklas ruļļa (patieso iegādes mērķi gan atteicās nosaukt!), meitai arī tika gredzentiņš, tika pirktas zeķes, karotes un citi nelieli saimniecībā noderīgi priekšmeti, kas dzīvi dara priecīgāku un jaukāku, bet bērni vēl dabūja pa piparkūku sirdij. Turpat arī ieturējām gardu maltīti diemžēl atzīstot, ka tā gadu gaitā Gadatirgū ir kļuvusi vienveidīga.
Apskatījām arī Lielās talkas laikā sakopto „Kurzemes zvejniekciemu” un „Lībiešu sētu” – viss vislabākajā kārtībā un tīrībā! Prieks!
Lai Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzeja vadībai nepietrūkst rosmes darboties un turpināt uzņemt ikgadējos tirgus dalībniekus un apmeklētājus. To saku nojaušot, ka ideja par līdzīgu gadatirgu arī rudens pusē ir patiesi laba.
Lai kā būtu - mēs noteikti nākamgad atkal būsim klāt!
22. maija rītā Rīgas Latviešu biedrības nama centrālās ieejas priekšā bija novietots dīvains, netipiski augsts trīsritenis un Klubā zālē vairāk nekā stundu valdīja liela rosība un kņada- dāmas taisīja frizūras un piemeklēja sev tīkamāko 19./20.gadsimta tērpu, bet kungi piemērotāko fraku lielajam notikumam - Nordea Rīgas maratonam (http://ej.uz/aq7i). Mūsu 28 cilvēku komandas atpazīstamības zīme bija 19./20.gadsimta tērpi un īpaša izmēra trīsritenis (http://ej.uz/2ecu).
Uzsēdinājām līgavu augstajā „tronī„ uz riteņa un soļojām uz 11. novembra krastmalu, lai kopā ar citiem 10564 dalībniekiem, piedalītos 5 km distancē. Mūsu dalības mērķis nebija ierindoties starp pirmajiem skrējējiem, bet gan pievērst uzmanību Rīgas Latviešu biedrībai un parādīt, ka tajā darbojas jautri un atraktīvi biedri. Caur grūtībām un ar sviedriem- tas arī izdevās! Pieveicām šo maršrutu! Pa ceļam saņēmām nevienu vien apsveikumu un sajūsmas ovācijas no līdzjutējiem.
Paldies visiem komandas biedriem un atbalstītajiem! Mēs to izdarījām – visi kopā un ar milzīgu riteni!
LR KULTŪRAS MINISTRE SARMĪTE ĒLERTE VIESOJAS RĪGAS LATVIEŠU BIEDRĪBĀ
10. maijā, Rīgas Latviešu biedrībā (RLB) viesojās LR Kultūras ministre Sarmīte Ēlerte. Tikšanās laikā mēs pārrunājām Rīgas Latviešu biedrības šī brīža aktualitātes un diskutēja par iespējamiem problēmu risinājumiem, atbalstu un sadarbību. Viešņa tika iepazīstināta ar RLB darbu, nama tehnisko stāvokli un uzturēšanas problēmām. Rīgas Latviešu biedrību pārstāvēju es - priekšsēdētājs Ingmārs Čaklais un domnieks Guntis Gailītis. Kopā ar Kultūras ministri sarunā piedalījās Eiropas Savienības fondu departamenta direktore Sanita Rancāne, Valsts sekretāre Solvita Zvidriņa un Biroja vadītāja Vita Cīrule.
Sarunas laikā mēs uzsvērām un norādījām, ka RLB – senākā latviešu organizācija, kas joprojām ir dzīvs nacionālās kultūras un identitātes apliecinājums, var nonākt katastrofālā situācijā. RLB, kopš savas atjaunošanas 1989. gadā, visiem spēkiem strādājusi, lai saglabātu un turpinātu īstenot savus mērķus un kultūrvēsturiskās tradīcijas, kā arī apsaimniekotu un uzturētu valsts nozīmes arhitektūras pieminekli – Rīgas Latviešu biedrības namu. RLB kā sabiedriska organizācija līdz šim nesavtīgi spējusi nopelnīt līdzekļus un piesaistīt finansējumu šiem mērķiem. Vērsām uzmanību, ka šobrīd ir pienācis brīdis, kad biedrība ir gatava lūgt valstij un pašvaldībai nopietnu atbalstu, jo biedrības pašas resursi šobrīd gandrīz visi ir izsmelti, lai vienlaikus turpinātu darboties kā sabiedriska organizācija un veiktu milzīgu ieguldījumu nama uzturēšanā, atjaunošanā.
Visus gadus kopš biedrības atjaunošanas esam veikuši valstiski un sabiedriski nozīmīgu kultūras un izglītības darbu, ieņemot nozīmīgu vietu Rīgas un Latvijas kultūras dzīvē un pilsoniskās sabiedrības stiprināšanā. Šis darbs tika nodrošināts ar RLB nopelnītiem un piesaistītiem līdzekļiem, nesaņemot atbalstu no valsts un pašvaldības budžeta. Šī brīža smagā ekonomiskā situācija būtiski maina šo pamatprincipu.
Esam izvēles priekšā – pārtraukt biedrības kultūras un sabiedrisko programmu realizāciju, kas prasa biedrības nopietnu finansiālu un citu resursu ieguldījumu, un izbeigt mūsu kā biedrības darbu, kļūt tikai par telpu īres namu. Varam arī turpināt spazmatiski darboties, nolemjot bojāejai un lēnam sabrukumam RLB namu, jo biedrībai nav līdzekļu, ko investēt tik nepieciešamajos nama atjaunošanas remontos.
Uzskatu, ka regulārs, plānveidīgs atbalsts Rīgas Latviešu biedrībai kā unikālai, nozīmīgai kultūrvēsturiskai un sabiedriskai vienībai būtu valsts un pašvaldības pienākums.
Kultūras ministre Sarmīte Ēlerte tikšanās laikā iepazinās ar biedrības situāciju un iedziļinoties, izteica vairākus priekšlikumus par sadarbības formu iespējām un Eiropas Savienības struktūrfondu līdzekļu apguvi. Ministre ieteica izmantot struktūrfondu finansējumu nama atjaunošanas un remonta darbiem, kā piemēru minot Rīgas Doma pieredzi un, aicinot konsultēties ar šī projekta sagatavotājiem un realizētājiem. S. Ēlerte piedāvāja iesaistīties namu siltināšanas programmā, iepriekš panākot izmaiņas projektu pieteikumu nolikumā, lai arī sabiedriskas organizācijas kā RLB varētu tai pieteikties. Nākamais ieteikums bija iesaistīties atbalsta programmā kultūrvēsturiskiem objektiem, kas atrodas nevalstisko organizāciju vai privātpersonu īpašumā.
Sarunas laikā mēs izteicām priekšlikumu RLB kā nacionālai vērtībai likuma ietvaros piešķirt īpašu statusu, aicinot LR Saeimu pieņemt likumu par Rīgas Latviešu biedrību.
Kultūras ministre rosināja rast sadarbību un uzrunāt RLB seno dibinātāju pēcnācējus kā iespējamos atbalstītājus un tradīciju turpinātājus.
Ministrijas un biedrības pārstāvji vienojās veidot sadarbību un sniegt abpusējas konsultācijas.
TIKŠANĀS KULTŪRIZGLĪTĪBAS UN NEMATERIĀLĀ MANTOJUMA CENTRĀ
10. maijā kā Rīgas Latviešu biedrības (RLB) priekšsēdētājs tikos ar Kultūrizglītības un nemateriālā mantojuma centra (KNMC) jauniecelto direktori Daci Melbārdi. Biedrību un KNMC vieno to kopīgā misija - rūpēties par mūsu nacionālās kultūras identitātes apzināšanu, sargāt un kopt latviešu kultūru un tautas tradīcijas, veicināt atpazīstamību Latvijā un pasaulē, tāpēc ir ļoti nozīmīgi sadarboties. Jo tieši sadarbojoties, varam labāk īstenot šo kopīgo misiju.
Tikšanās laikā apsveicu Daci ar stāšanos jaunajā amatā un novēlēju veiksmi un izturību, jo priekšā stāv liels darbs - 2013. un 2018.gada Vispārējo latviešu Dziesmu un Deju svētku organizēšana un jaunizveidotā lielā apvienotā centra stratēģijas izveide un tās reāla ieviešana dzīvē. Darbs apjomīgs un nozīmīgs. Patiesi- lai veicas!
Atskatoties vēsturē, līdz 1914. gadam RLB bija gandrīz visu latvisko centienu aizsācēja, organizētāja un atbalstītāja. Biedrība sarīkoja un vadīja arī pirmos četrus Vispārējos Latviešu Dziesmu svētkus, kuri kļuva tradicionāli, veicinot tautas pašapziņas un muzikālās kultūras izaugsmi.
Sarunas laikā pārrunājām abu organizāciju sadarbības iespējas. Aicināju izmantot gan biedrības telpas, gan cilvēkresursus kopīgu plānoto pasākumu īstenošanai. Par šādu iespēju meklēšanu un realizēšanu arī vienojāmies.
GODINĀM JAUNOS RĪGAS LATVIEŠU BIEDRĪBAS GODA BIEDRUS
Piektdien, 6. maijā Rīgas Latviešu biedrības (RLB) Zelta zālē notika jauno biedrības Goda biedru svinīga Godināšanas ceremonija. Šā gada pilnsapulcē par RLB Goda biedriem vienbalsīgi tika ievēlēti: rakstnieks, biedrības atjaunotājs un atjaunotās biedrības pirmais priekšsēdētājs Andris Kolbergs, dzejnieks Imants Ziedonis un diriģents, RLB biedrs Imants Kokars.
Jaunievēlētie Goda biedri Andris Kolbergs un Imants Kokars saņēma īpašās sudraba goda zīmes un sudraba biedra kartes, ko pasniedza RLB Goda biedri – bijušais prezidents Guntis Ulmanis un akadēmiķis Jānis Stradiņš.
Dzejnieks Imants Ziedonis tiks īpaši apciemots mājās, lai pasniegtu goda zīmi un biedra karti. Esam iecerējuši ciemošanās reizē kopā aicināt visus RLB Goda biedrus.
Sarīkojumā teicu ievadvārdus un visiem klātesošajiem nodevu sveicienus no diviem klāt neesošajiem RLB Goda biedriem: Vairas Vīķes-Freibergas un Imanta Ziedoņa. Guntis Ulmanis un Jānis Stradiņš jaunajiem Goda biedriem veltīja sirsnīgus apsveikuma vārdus. Īpašs muzikāls apsveikums katram jaunajam Goda biedram tika arī no kamerkora „Ave Sol” diriģenta Ulda Kokara vadībā.
Kopš biedrības atjaunošanas 1989. gadā RLB darbojas nu jau seši Goda biedri: bijušie prezidenti Vaira Vīķe–Freiberga un Guntis Ulmanis, akadēmiķis Jānis Stradiņš, rakstnieks Andris Kolbergs, dzejnieks Imants Ziedonis un diriģents Imants Kokars. Trīs Goda biedri aizgājuši mūžībā – diriģents Haralds Mednis, ārsts Kārlis Skalders un rakstnieks Andrejs Eglītis. Haralds Mednis un Kārlis Skalders Rīgas Latviešu biedrībā darbojās jau pirms tās darbības pārtraukšanas 1940. gadā un piedalījās biedrības atjaunošanā 1989. gadā.
Par RLB Goda biedriem var kļūt personas, kam ir lieli nopelni Rīgas Latviešu biedrības mērķu īstenošanā, kā arī izcili mākslas, kultūras un zinātnes darbinieki. Vēsturiski RLB vienmēr ir bijis pieci līdz trīspadsmit goda biedru vienlaicīgi. Mums vēl ir kur augt!
Atsaucoties direktores Aldonas Treijas uzaicinājumam, 6. maijā ar vislielāko prieku devos ciemos uz Rīgas Lietuviešu vidusskolu. Mani sagaidīja divi stalti jaunieši un pavadīja līdz direktores kabinetam. Patīkams sākums un, protams, arī turpinājums. Iepazinos ar direktori, direktora vietnieci mācību darbā Daivu Isakieni, ciemos bija atnācis arī Latvijas Radio žurnālists Broņislavs Spridzāns. Šoreiz pārstāvēju gan Saeimu, kā Saeimas deputāts grupas sadarbībai ar Lietuvas parlamentu priekšsēdētājs, gan Rīgas Latviešu biedrību kā tās priekšsēdētājs.
Tikšanās laikā runājām par skolas vēsturi, darbības virzieniem un visu paveikto, kā arī mūsu sadarbības iespējām izglītības un kultūras jomās. Treijas kundze izrādīja skolas lepnumu - atjaunotās skolas telpas un pat pacienāja ar lietuviešu nacionālās virtuves gardumu – cepelīniem.
Izteicu komplimentus un patiesi augstu vērtēju skolas padarīto ne tikai telpu atjaunošanā, bet arī izglītības sistēmas organizēšanā, kā pamatā ir cieņa pret latviešu valodu kā mūsu nacionālās identitātes vienu no stūrakmeņiem. Šeit būtu vietā pieminēt, ka skolā jau no pirmās klases māca latviešu un lietuviešu valodu, šīs skolas absolventu vidū ir arī valsts mēroga latviešu valodas olimpiāžu uzvarētāji.
Mani patiesi iepriecināja viedokļu saskaņa, cik nozīmīgi ir veicināt lietuviešu un latviešu valodas apmācību. Tikšanās laikā es kā Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājs aicināju Aldonas Treijas kundzi sadarboties un īstenot kopīgus projektus kultūras jomā, kā arī ieteicu apsvērt iespējas veicināt sadarbību starp Lietuvas un Latvijas skolām. Piemēram - sporta jomā, par ko jau iepriekš bijām runājuši ar Lietuvas Seima deputātu grupu viņu vizītes laikā Latvijā.
Tuvojoties akcijas „Atpakaļ uz skolu!” noslēgumam un viesojoties Rīgas Lietuviešu vidusskolas saulainajās telpās, mani pārņēma vēlēšanās atgriezties skolas solā. Domāju, šīs skolas absolventi ar vislielāko lepnumu apmeklēs savu skaisto skolu. To arī novēlēju skolas kolektīvam. Esmu pārliecināts, ka šī vizīte veicinās turpmāku veiksmīgu sadarbību ne vienā vien nākotnes projektā!
Paldies, skolas direktorei, skolotājiem, darbiniekiem un, protams, atsaucīgajiem bērniem par viesmīlību un silto uzņemšanu!
RĪGAS LATVIEŠU BIEDRĪBA APCIEMO ETNOGRĀFISKO BRĪVDABAS MUZEJU JEB LIELĀ TALKA 2011
Šajā pavasarī Latvijā tieši Rīgas Latviešu biedrība atklāja talkošanas sezonu. Divas lielas talkas, sakopjot un tīrot Rīgas Latviešu biedrības namu, aiz muguras. Pienācis laiks iet talkā citiem! Tā arī darījām.
Sestdien, 30. aprīlī Rīgas Latviešu biedrība pirmo reizi kopīgi (visi, kas varēja un nebija solījušies jau kur citur) piedalījās Lielajā Talkā 2011. Biedrības biedri strādāja Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā, kur kopā ar seniem draugiem - Nacionālo bruņoto spēku (NBS) Apvienoto štābu sakopa muzeja teritoriju. Kopīgi sakopām „Kurzemes zvejniekciemu”, „Lībiešu sētu”, koktēlnieka Ivara Kalniņa apsaimniekoto „Nameli” un to tuvāko apkārtni līdz pat ezera krastam. Todien muzejā plašā sastāvā un jo čakli talkoja arī AS „Aldaris”.
RLB sakopjamā teritorijā trāpījās arī bērnu rotaļu laukums ar šūpolēm un par to visvairāk priecājās biedrības jaunā maiņa – talcinieku bērni. Pēc talkas visi ēda garšīgu zupu un cienājās ar alu, sieru un saldējumu, ko bija sagādājuši dažādi uzņēmumi.
Rīgas Latviešu biedrība ir vēsturiski saistīta ar Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja veidošanos, biedrībai ir ievērojama loma muzeja ekspozīcijas veidošanā, jo 1869. gadā izveidotā biedrības Zinību komisija uzsāka apjomīgu muzejisku priekšmetu vākšanu. Vēlāk nozīmīga savāktās kolekcijas daļa - etnogrāfiskie priekšmeti kļuva par pamatu dibinātā Etnogrāfiskajā Brīvdabas muzeja kolekcijai.
Un tieši tāpēc, ka Rīgas Latviešu biedrībai ir liela loma Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja izveidošanā, strādājām čakli - kā jau savās mājās. Lai dzīvo darba cimdi, lapu grābekļi, lāpstas un zāģi! Lai dzīvo latvieši! Talkas tradīcijas latviešiem ir ļoti senas, taču šogad jau var teikt, ka Lielā talka kļūst par tautas svētkiem. Tieši tā mēs sestdien jutāmies.
Mūsu ģimenē ir daudz tradīciju. Viena no tām - katru pavasari doties uz sakopšanas talku Mārupītes krastos. Tā ir tradīcija, kas pastāvēja vēl ilgi pirms piedzima Lielā Vislatvijas talka.
Arī pagājušajā gadā ar visu ģimeni bijām ieradušies un, pieaicinot nesen dibināto Mārupes teātri (fotogrāfijā dzeltenajos tērpos), bijām lieliska komanda lieliem darbiem.
Šogad Lielās talkas dienā kopā ar Rīgas Latviešu biedrību (kā jau priekšsēdētājam pienākas) un Latvijas Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem dosimies „talkot” Latvijas Brīvdabas muzejā.
Te, protams, ir vietā atgādināt, ka arī Latvijas Brīvdabas muzejs ir dzimis, pateicoties Rīgas Latviešu biedrībai. Bet par to jau kādā citā reizē.
Atsaucoties manam kā Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētāja aicinājumam, 19. aprīlī Rīgas Latviešu biedrību (RLB) apmeklēja Rīgas domes priekšsēdētājs Nils Ušakovs. Vizītes laikā pilsētas galva iepazinās ar biedrības radošo un saimniecisko darbību, biedrības namu un tā tehnisko stāvokli, kā arī pārrunāja iespējamo sadarbību.
Tiekoties uzsvēru, ka RLB kā senākajai latviešu sabiedriskajai organizācijai ir īpaša nozīme Rīgas un tās iedzīvotāju dzīvē, tāpēc ir ļoti nozīmīgi veidot ciešāku sadarbību ar Rīgas pašvaldību. Biedrība atrodas pašā Rīgas sirdī, un savā darbībā tiecamies kļūt par centrālo tikšanās vietu rīdziniekiem, Latvijas iedzīvotājiem un Rīgas viesiem.
Sarunā tika apzinātas un apspriestas sadarbības formas, lai ar Rīgas domes finansiālu atbalstu veiksmīgāk apsaimniekotu arhitektūras pieminekli – Rīgas Latviešu biedrības namu.
Rīgas pilsētas vadība visos laikos ir bijusi uzticams sadarbības partneris. Esmu gandarīts, ka Rīgas pilsētas vadība Nila Ušakova personā ir izrādījusi interesi, lai padziļinātu sadarbību arī 21. gadsimtā!
Tuvākajā laikā pašvaldības un biedrības pārstāvji tiksies, lai vienotos par konkrētiem projektiem un turpmākās sadarbības perspektīvām.
Šā gada 12. un 13. aprīlī Rīgas Latviešu biedrības namā notika 10. Latviešu bibliotekāru kongress „Brīva piekļuve zināšanām: pastāvīga progresa veicināšana”. Kongresā piedalījās vairāk nekā 250 bibliotekāru, kā arī bibliotēku atbalstītāju, lai kopā ar ārvalstu viesiem diskutētu par bibliotēku lomu tautsaimniecības attīstības, apbalvotu konkursa „Pagasta bibliotekārs - gaismas nesējs!” uzvarētājus, kā arī ievēlētu Latvijas Bibliotekāru biedrības valdi un prezidentu.
Kā lielu godu uztvēru bibliotekāru aicinājumu līdzās kultūras ministrei Sarmītei Ēlertei, izglītības ministram Rolandam Brokam, Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktoram Andrim Vilkam un Latvijas Bibliotekāru biedrības priekšsēdētājai Silvijai Tretjakovai uzrunāt visu bibliotekāru saimi.
Kad dažas dienas pirms pasākuma informēju, ka sakarā ar svarīgas Saeimas komisijas apmeklējumu uz pasākumu ierasties nevaru, bet noteikti nosūtīšu apsveikumu, vēl pat nenojautu, ka kultūras un izglītības ministri neieradīsies vispār. Protams, žēl!
Ar laba vēlējumiem nosūtīju apsveikumu:
„Sveiciens Latvijas gudrākajiem ļaudīm!
Tieši tā man likās jau no bērnības, vienmēr kad devos uz bibliotēku. Tik daudz informācijas avotu un tik vienreizējas iespējas! Ar skaudību un pietāti.
Tā domāju arī šodien.
Ar acīm, pirkstu galiem taustot, ar smaržu un izjūtu iesūcot sevī grāmatu bagātības. Un bauda dot šo iespēju arī citiem! Tur ir ko patiesi apskaust!
Jau vēlāk iepazīstot šo profesiju, novērtēju arī unikālās komunikācijas prasmes un īpašu rakstura īpašību esamību šīs nozīmīgās profesijas patriotu vidū.
Šodien, kad savu spēku, esot savu kolēģu vidū, izjūtat jo īpaši - novēlu būt vienmēr optimistiem, progresīviem, veicinošiem un aktīviem, jo tieši tādiem pieder nākotne!
Pateicībā par jūsu darbu – vienmēr jūsu atbalstītājs –
Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājs Ingmārs Čaklais.”
Tieši ar tādu nosaukumu 9. aprīlī tika rīkota Rīgas Latviešu biedrības otrā lielā pavasara talka.
Lai arī cik čakli un cītīgi mēs strādājām Rīgas Latviešu Biedrības (RLB) pirmajā lielajā pavasara talkā, darāmā bija vairāk nekā spēka. Tādēļ nācās laužņus, miskastes maisus un lāpstas ņemt rokās vēlreiz un atstāt biedrības nama C korpusā tikai pliku caurvēju.
Lai gan darbīgo roku šoreiz bija mazāk, darbi ritēja veikli un drīz vien uz dažu stāvu ieejas durvīm varēja izkārt lielu, tīru uzrakstu „PABEIGTS”.
Lai gan arī otrajā talkā visi darbi dažādu apsvērumu dēļ netika pabeigi, noteikti esam spēruši lielu soli pretī RLB hosteļa izbūvei. Par to arī liels paldies visiem talkotājiem, atbalstītājiem. Paldies arī mūziķu kopai „Grieži”, kuri visas dienas garumā izklaidēja talcinieku jaunāko paaudzi un vēlāk deva iespēju visiem talciniekiem izdejoties. Paldies jāsaka arī RLB valdes locekļa Aivara Smagara ģimenei un Slokas veselības un sociālās aprūpes centra darbiniekiem par garšīgajām brokastīm un pusdienām, un, protams, arī visiem pārējiem, kuri pielika roku vai kaut ar labām domām atbalstīja Rīgas Latviešu biedrības biedrus otrajā lielajā pavasara talkā!
2011. gada 4. aprīlī uz savu simto sēdi Rīgas Latviešu biedrības (RLB) namā sanāca Latviešu valodas attīstības kopa, lai diskutētu par latviešu valodu un tās attīstības nākotni. Jubilejas sēdē, uzstāties tika aicinātas vairākas sabiedrībā zināmas personas. To vidū var minēt „Vītolu fonda” un „Likteņdārza” pamatlicēju Vili Vītolu, Latvijas Universitātes rektoru Mārci Auziņu, Kultūras ministri Sarmīti Ēlerti, Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdi Ingmāru Čaklo, profesori Skaidrīti Lasmani, tulkotāju un komponistu Ingmaru Zemzari un dzejnieci Astrīdi Ivasku.
Tātad savu viedokli par valodu un tās attīstības perspektīvu klātesošajiem sanāksmes dalībniekiem biju aicināts teikt arī es.
Lūk, kas sanāca:
„Tagad es godīgi atzīšos. Atzīstos - es ļoti slikti mācījos skolā. Es to varu publiski pateikt.
Mana dzīve šobrīd ir ļoti interesanta. Es katru dienu atklāju kaut ko jaunu. Vispirms to, ko neatklāju skolā, tad visu pārējo, kas notiek dzīvē. Ikdienu es atklāju ļoti interesantas lietas un tajā skaitā viena no tām ir valoda. Paskaidrošu.
…šorīt no pl. 8.00 rītā es pavadīju laiku kopā ar Lietuvas Seima delegāciju, tiekoties gan Saeimas Ārlietu komisijā, gan Cilvēktiesību komisijā. Lietuvieši runāja par valodu. Viņi piedāvāja Lietuvas televīzijas programmas translēt mūsu tīklā oriģinālvalodā, lai mēs dzirdam viņu valodu, lai mēs uzzinām par notikumiem Lietuvā nepastarpināti- nevis caur Krievijas medijiem. Lietuvieši asprātīgi stāstīja leģendu, ka bijis kāds brīdis mūsu vēsturē, kad mēs kā divas māsas Lietuva un Latvija - viena apprecējās ar poli un otra - ar vācieti un tad pašķīrās. Ir sajūta, ka tagad ir brīdis, kad jānāk kopā. Un viņi gribētu tāpat attiecīgi uzzināt par mums. Pēc šī paziņojuma, visu tālāko dienu manī bija iekšēja sajūta, ka latviešu valodai ir jāpiepluso klāt lietuviešu valoda.
Šodien, runājot ar jums, arī rodas kopības sajūta. Šodien uz latviešu valodu biju spiests paskatīties atkal mazliet citādāk. Un līdzīgi kā šajā gadījumā arī citreiz man nākas paskatīties uz latviešu valodu no jauna vai katru dienu.
Izvirzu apgalvojuma tēzi - Mūsu valoda ir sena, skaista un īpaša! Skolas laikā es to nesapratu. Pat vēlāk stājoties Mūzikas akadēmijā režijas kursā (kauns atcerēties), bet tomēr izstāstīšu - visus eksāmenus izturēju ļoti labi, ļoti labi izturēju konkursu un tiku līdz pēdējai kārtai, taču sacerējumā saņēmu sliktāko atzīmi no sekmīgajām. Toreiz vasaras vidū biju atnācis paskatīties eksāmenu rezultātus un ieraudzīju, ka tur tas stāv – mans trijnieks. Divas kundzītes stāvēja blakus un viena no - teica : „Ārprāc! Kāds tam Čaklajam tas dēls! Tas taču ir kauns!”. Un man patiešām bija kauns, bet es neko nevarēju līdzēt, jo skāde jau bija izdarīta.
Ja varu tā teikt, tad mans tēvs (dzejnieks Māris Čaklais) man nebija „iedzinis” traumu pret literatūru un valodu. Varu pat teikt, ka bērnībā nesaņemtais, man tagad nāk kā bagātība. Bērnībā es dzirdēju kā tēvs spēlējās ar valodu. Tai brīdī es to nesapratu, bet tagad es to saprotu. Tagad es saprotu, ka viņš spēlējās. Viņš „virpināja” vārdus. Viņš lika kopā komplektus. Pirmkārt- dzejā. Viņa manuskriptos var redzēt kā viņš vienu vārdu nomaina pret otru. Kāpēc viņam bija vajadzīgas pasakas? Tajās viņš varēja ielikt pilnīgi citu vārdu virkni, ko nevar ielikt citādā formātā. Citā prozā, tad viņš darīja atkal kaut ko citu. Viņš spēlējās ar valodu. Un tagad es uz to skatos pilnīgi savādāk. Vārdu spēles ir kā vingrinājums un arī to viņš man parādīja. Dzeja ir visgrūtākā spēle, jo tev ar dažu vārdu palīdzību ir jāpasaka to, ko citreiz var izdarīt tikai vairākos teikumos. Dzeja man kļuva svarīga jaunībā, kad pirmajā vietā bija pirmās mīlestības, bet tēvs bija vienmēr otrajā, trešajā vietā. Salikto vārdu spēka ziņā mans mīļākais dzejnieks joprojām ir Jānis Akuraters. Un ja kāds grib patrenēties, patrenējaties rakstīt dzeju! Tas ir ideāls valodas treniņš. Tajā brīdī saproti, kas tev pietrūkst. Kad saproti, ko tu nevari, tad to vari arī meklēt.
Man valoda ir dzīva būtne. Tāpat kā planēta Zeme. Viņa ir kaut kad piedzimusi un viņa kaut kad nomirs. Viņa arī slimo. Viņai kaut kad izsitas pumpas, bet tas var nebūt nekas kaitīgs. Un līdzīgi ir ar valodu. Viņa arī iet kādu ciklu. Te vienīgais ir jāsaprot, ka tā valoda ir ar mums. Un kā mēs viņu nesīsim, tā arī viņa turpināsies. Kā mēs ar viņu darbosimies, tā arī viņa dzīvos. Un kā mēs viņu „slimdināsim”, ar to viņa arī saslims. Es agrāk to tā neizjutu. Tagad es izjūtu, ka mēs varam ar ļoti daudziem paņēmieniem viņu ikdienā veicināt. Es tiešām to ar katru dienu vairāk izjūtu. Vislielākais drauds valodai esam mēs paši. Arī bažas, ka mēs varam vispār izzust.
Man kā politiķim likumdošanas procesā visgrūtākais ir nevis likumā ietvert kādu normu, bet ietvert tādu, kas būs darbībā. Mēs bieži secinām - ir ļoti viegli definēt problēmu, bet ir ļoti grūti dabūt, lai reālā lietojumā, mēs paši neapejam to normu, ko mēs paši esam tiko pieņēmuši.
Man bija tas prieks un gods pirms desmit gadiem iepazīties ar Amerikā dzīvojošu latviešu režisoru Māri Ubānu (mākslinieka Kondrāda Ubāna dēlu). Tai brīdī es aktīvi darbojos Latvijas Dramaturģijas aģentūrā un satiekot lūdzu viņam interviju. Viņš piekrita ar vienu vienošanos, ka intervija tiks publicēta “pareizajā” rakstībā. Teorētiski es, protams, zināju kas ir Endzelīns, taču man praktiski nebija nekādas sajēgas, par ko viņš runā. Nebiju iedomājies kāda būs tā rakstība un kā tas izpaudīsies vienā materiālā, ko mēs uz datora saliksim un pavairosim. Tas izvērtās par vienu unikālu piedzīvojumu. Un kopš tā mirkļa, es esmu saslimis ar šo sajūtu- man liekas, ka tā mums vajag! Ka tā ir lemts! Es nedaru nekādas ekstrēmas darbības šajā jautājumā, bet man arvien vairāk rodas sajūta, ka tā ir mūsu nolemtā sajūta. Un varu pateikt, ka esmu piedzīvojis brīdi, kad satieku cilvēku, kas nezina, kas ir Latvija, bet kas zina, kas ir Endzelīns. Un tas ir ļoti interesanti!
Un visbeidzot, es izstāstīšu kā mans tēvs pievērsa mani valodai. Viņš teica: „Vajag lasīt!”, un es to nekad neņēmu vērā. Kādu brīdi palasīju dažas grāmatas un metu mieru šai „kaitīgajai nodarbei”. Reiz viņš man atnesa sinonīmu vārdnīcu un teica „Palasi!”. Es teicu: „Bet tā ir vārdnīca”. Viņš atteica: „Bet tu palasi!”. Paklausīju, sāku lasīt un aizrāvos. Tagad man mājās ir daudz sinonīmu vārdnīcu. Šo es nopirku šodien. Gribu to uzdāvināt kādam jaunam cilvēkam kā dāvanu no mums. Lai palasa! Paldies!”
„Ir katram roka jāpieliek, lai lielais darbs uz priekšu tiek!” Un šoreiz savās čaklajās rokās laužņus, āmurus, lāpsas un slotas ņēma Rīgas Latviešu biedrības (RLB) biedri, kuri visdažādākajām metodēm atbrīvoja RLB C korpusu no visa vecā un gadu gadiem pelēkos stūros krātā un aizmirstā.
Talkas nosaukums „KRĀMUS ĀRĀ!”. Dalībnieki - vairāk nekā simts biedrības biedru un atbalstītāju.
Talkas galvenais mērķis ir tuvāka sapazīšanās, kopīgs darbs un svētki. Tikai pēc tam nāk iespēja nedaudz ietaupīt naudu, nopelnīt naudu un spert vienu soli tuvāk mērķim – kļūt par organizāciju, kas ne tikai izdzīvo, bet arī realizē tautai vajadzīgus projektus.
Par spīti nepraktiskajam mērķim tika izdarīts ļoti daudz - talcinieki izlauza lielāko daļu veco starpsienu no hosteļa izbūvei paredzētā „C korpusa” 7 stāviem un iztīrīja neizbūvētos bēniņus, kopumā savācot un izvedot vairāk nekā 36 m3 būvgružu.
Liels paldies RLB valdes locekļa Aivara Smagara ģimenei un Slokas veselības un sociālās aprūpes centra darbiniekiem par svētdienas darbu un trim bagātīgām ēdienreizēm visiem talciniekiem. Īpašs paldies Augustam Brigmanim par balvām kuplākajām talcinieku ģimenēm un citiem, kas talkā izcēlās ar īpašiem panākumiem.
Paredzams, ka visā drīzumā sekos nākamā talka.
TALKAS STATISTIKA:
Talkā piedalījās 97 talcinieki vecumā no 2,5 līdz 77 gadiem.
Katrs talcinieks iznesa vidēji 360 kg būvgružu.
Katrs talcinieks uzkāpa vidēji 1330 pakāpienus un visi kopā pieveica aptuveni 21 km augstumu.
No „C korpusa” tika iznestas 286 koka starpsienu brusas.
Lai arī ir pagājuši jau vairāk nekā sešdesmit gadi, tomēr cilvēku atmiņā vēl joprojām ir Latvijas vēstures traģēdija, kad komunistiskās varas režīms veica plašas represijas pret latviešiem. 1949.gada 25.martā padomju režīms no Latvijas uz Krievijas dažādiem attālajiem reģioniem deportēja vairāk nekā 42 tūkstošus cilvēku.
Kaut arī Saeimā ieplānotās tikšanās dēļ, nevarēju piedalīties Latvijas Politiski represēto apvienības (LPRA) rīkotajā gājienā no Okupācijas muzeja līdz Brīvības piemineklim. Bet godinot un pieminot komunistiskā genocīda upurus, 25.martā pl.13.00, biju klāt svinīgajā ziedu nolikšanas ceremonijā pie Brīvības pieminekļa. Ar nožēlu jāsecina, ka ieradās ļoti maz Saeimas deputātu.
Katra augstskola cīnās par jaunu, ieinteresētu studentu piesaisti tieši savām mācību programmām. Protams, katrs to dara kā māk un grib. Biznesa Augstskola „Turība” rīkoja „ Jauno profesionāļu skolu”. Arī es tiku aicināts nākt un stāstīt skolu pēdējo klašu jauniešiem par to, kas ir un kas nav sabiedriskās attiecības un par sabiedrisko attiecību nozīmi 21. gadsimtā.
Prieks, ka „Turības” aktīvie studenti organizē šādus pasākumus, ļaujot potenciālajiem studentiem izvērtēt savu atbilstību izvēlētajai studiju programmai, un saprast vai tā ir piemērota tieši viņiem. Mūsdienu straujajā dzīves ritmā par šādām lietām bieži tiek piemirsts, tādēļ ir ļoti svarīgi šādas „skolas” organizēt un iepazīstināt jauniešus ar dažādu profesiju īpatnībām. Mazāk kļūdu izvēlē un vairāk cilvēku, kas mērķtiecīgi zina, uz ko iet savā izglītības ceļā.
Šā gada 9. martā es kā Latvijas Asociācijas Sabiedrisko Attiecību Profesionāļiem (LASAP) biedrs piedalījos ikgadējā biedru pilnsapulcē, kas norisinājās A/S „Swedbank” galvenajā ēkā Rīgā, Balasta dambī 1a.
Pilnsapulci atklāja Inga Latkovska un Ojārs Skudra ar prezentāciju „Sabiedrisko attiecību speciālistu profesionālā identitāte Latvijā. Pilotpētījums”. Pilnsapulces laikā LASAP Valde iepazīstināja biedrus ar asociācijas darbības pārskatu par 2010.gadu, sumināja biedrus, ievēlēja jaunu Valdi un pārrunāja citas aktualitātes. Kaut arī viss kā vienmēr nopietni, tomēr sirsnīgi!
Atvainojos visiem kolēģiem, kas uzskatīja, ka man būtu nepieciešams iesaistīties LASAP Valdē. Diemžēl, kā jau minēju, šobrīd esmu uzņēmies vairākas nozīmīgas lietas un izvērtējot savu noslogotību, neuzņēmos iesaistīties LASAP valdē. Veiksmi darbos jaunajai LASAP Valdei - Tomasam Kotovičam, Olgai Kazakai, Andrim Pētersonam, Dagnijai Stuķēnai un Līgai Lētiņai, jauno amata pienākumu veikšanu uzsākot! Mans atbalsts - kā vienmēr – pie jebkuras iespējas garantēts!
2011. gada 8. martā Rīgas Latviešu biedrības (RLB) dome sanāca uz savu pirmo sēdi jaunajā sastāvā un ievēlēja RLB valdi nākamajiem trīs gadiem. Par biedrības jauno priekšsēdētāju atkārtoti un šoreiz vienbalsīgi ievēlēja mani – veco priekšsēdētāju. Par priekšēdētāja vietnieku ievēlēja Ievu Nikoletu Dāboliņu. Valdē tika ievēlēti vēl 5 biedrības biedri – Slokas slimnīcas valdes priekšsēdētājs, mecenāts Aivars Smagars, zvērināts advokāts Jānis Bordāns, žurnāliste, grāmatu izdevēja Skaidrīte Naumova, juriste un mūziķe Inita Marija Heislere-Celma un enerģētikas inženieris Ivars Zvejnieks.
Turpinot pildīt valdes priekšsēdētāja amatu, vēlos pateikties par nedalīto uzticību un gribu vēlreiz uzsvērt, ka RLB nams ir tikai telpa, ko mūsu priekšteči cēla, lai piepildītu ar sapņiem. Tādēļ mūsu mērķis nav uzturēt vienu ēku un tās apsaimniekošanas struktūru, bet nopelnīt naudu svarīgākās latviešu sabiedriskās organizācijas interesēm un attīstībai. Ja mēs gudri un saprātīgi rīkosimies, RLB ne tikai izdzīvos un pastāvēs, bet arī finansēs latviešiem vajadzīgus projektus. Tuvākajā laikā biedrības vadībai būs jālemj par saimnieciskiem uzlabojumiem – apsaimniekošanas sakārtošanu, restorāna un viesnīcas attīstību, kā arī par biedrības kopējās mārketinga politikas uzlabošanu.
Tā kā 2011. gada 19. februāra Rīgas Latviešu biedrības (RLB) biedru pilnsapulcē nebija kvoruma, tāpēc 2011. gada 5. martā notika atkārtotā RLB biedru pilnsapulce. Atbilstoši tiesību aktiem, atkārtotā RLB biedru pilnsapulce būtu lemttiesīga pat ar 2 biedru dalību.
Atbilstoši plānotajam, pilnsapulces laikā tika apstiprināti 2011. gada 19. februārī nolasītie RLB priekšsēdētāja un Revīzijas komisijas ziņojumi.
Pilnsapulces laikā no 50 izvirzītajiem kandidātiem tika vēlēta jauna RLB dome, notika Revīzijas komisijas vēlēšanas, tika lemts par trīs jaunu RLB Goda biedru iecelšanu. Sapulces gaitā tika mainīti RLB statūti un tika nolemts atjaunot RLB Mūža biedra statusu.
RLB biedri ievēlēja jaunu domi. Domē ar balsu vairākumu tika ievēlēti (vārdi nosaukti ievēlēšanas secībā): Ingmārs Čaklais, Guntis Gailītis, Ēriks Hānbergs, Jānis Oga, Lauris Leitāns, Ieva Nikoleta Dāboliņa, Dāvis Stalts, Marija Heislere-Celma, Ivars Zvejnieks, Jānis Zandbergs, Guntis Kalme, Margita Poriete, Mirdza Stirna, Jānis Bordāns, Jānis Briedis, Jānis Atis Krūmiņš, Ojārs Celle, Jānis Brikmanis, Ilva Duļevska, Aivars Smagars, Guntars Felsbergs, Pēteris Ritums, Ārijs Šķepasts, Maija Sinka, Skaidrīte Naumova, Viktors Hausmanis, Gaida Jablovska, Lauma Celma, Daina Raituma, Normunds Dreģis, Dace Jurka, Edgars Račevskis, Edgars Mucenieks, Margita Gailīte, Valdis Gavars un Andrejs Migla.
Kā domnieku kandidāti palika: Ilze Būmane, Mārtiņš Jauģietis, Agita Čeiko, Ernests Spīčs, Arvīds Bomiks, Valdis Tīrmanis, Dzidra Skrube, Māris Villerušs, Anita Feldmane, Alda Pakalne, Eva Sokolova, Gunārs Tirzītis un Rūta Šterna.
Pilnsapulcē tika ievēlēta arī jauna Revīzijas komisija, kas turpmākos trīs gadus darbosies šādā sastāvā: Inese Bērtule, Dita Lamstera, Sarma Ozola, Linards Počs un Ivars Leons Štelmahers.
Ar pilnsapulces lēmumu Rīgas Latviešu biedrības Goda biedru pulkam piepulcējās Rīgas Latviešu biedrības atjaunotājs un pirmais atjaunotās Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājs Andris Kolbergs, izcilie mākslas un kultūras darbinieki - dzejnieks Imants Ziedonis un diriģents Imants Kokars.
Tika izdarīti grozījumi Rīgas Latviešu biedrības statūtos. Tika nolemts atjaunot RLB Mūža biedra statusu. RLB biedri nolēma, ka RLB pilnsapulce ir lemttiesīga, ja tajā piedalās vismaz 1/3 (viena trešā daļa) biedru. Tika precizēts RLB priekšsēdētāja pilnvaru termiņš, nosakot, ka RLB priekšsēdētājs tiek ievēlēts uz Domes pilnvaru laiku. Tika nolemts, ka par biedrības vēlētu amatpersonu nevar būt biedrības štata darbinieks. Jaunie statūti, kā vienmēr, pieejami RLB mājas lapā!
Pilnsapulce lēma par RLB biedra naudas palielināšanu. Tā RLB biedra nauda tika noteikta Ls 10 gadā, pensionāriem, studentiem un maznodrošinātajiem ir jāmaksā puse no noteiktās biedra naudas - Ls 5 gadā.
Labs darbs, kas padarīts! Drīzumā – jaunās Domes pirmā sēde un Valdes vēlēšanas. Savus darītājus jau gaida ikdienas un īpašie darbi līdz pat kārtējai biedru pilnsapulcei nākamā gada februārī.
Kā katru gadu februārī tā arī šogad atbilstoši RLB statūtiem 2011. gada 19. februārī tika sasaukta biedru kopsapulce. Gaidīju sanākšanu, lai savas priekšsēdētāja pilnvaras nodotu labākam, stiprākam un darbīgākam priekšsēdim.
Kopsapulcē bija plānots apstiprināt priekšsēdētāja ziņojumu, revīzijas komisijas ziņojumu, ievēlēt RLB domi, veikt grozījumus statūtos un diskutēt par biedrībai svarīgiem jautājumiem.
Pēc kopsapulces atklāšanas liku priekšā savu priekšsēdētāja ziņojumu, kurā ziņoju par RLB mērķiem, finansēm, saimnieciskajām lietām, biedrības attīstību un sapņiem par biedrības nākotni. Mana runa bija gana gara (tā pieejama arī šeit pievienotā failā), taču arī šeit vēlos izcelt tās svarīgo:
„…Es ar katru dienu vairāk jūtu, ka Rīgas Latviešu biedrība var būt spēks, kas izmaina valsti. Mēs vienmēr esam apzinājušies, ka neesam politiska organizācija tādā nozīmē, kā to saprot šodien.
Es tikai varu to vēlreiz apliecināt, jo pamatjēdzieni – latviešu valoda, tauta, Latvijas zeme un mūsu valsts - vispār nav apspriežami un pakļaujami jebkādai politikai. Ne soli atpakaļ! Mums jāsāk atgūt zaudētās pozīcijas, kā tas bija pirms gandrīz 150 gadiem, kad doma par savu valsti bija tikai neprātīgo sapnis…
…Es redzu, ka Rīgas Latviešu biedrība būs spēcīgākā latviešu interešu pārstāvības organizācija pasaulē. Biedrība ne tikai izdzīvos un pastāvēs, bet arī finansēs latviešiem vajadzīgus projektus! Drīz!...”
…Lai arī rīkojāmies iespējami taupīgi un atbildīgi, jāatceras, ka mūsu Nams ir tikai telpa, ko mūsu priekšteči cēla, lai piepildītu ar mērķiem un sapņiem. Tādēļ mūsu mērķis nav uzturēt vienu ēku un tās apsaimniekošanas struktūru, bet nopelnīt naudu biedrības interesēm un attīstībai…
…Gada laikā ir notikuši vairāki veiksmīgi pasākumi un projekti. Esam izdevuši Gadagrāmatu, ir notikusi Muzeju nakts, Pavasara balle, esam kopā svinējuši Jāņus Zosēnos. Projekts „Gaismu sauca” sasauca Marģeri Zariņu. Tas viss jāturpina!
Muzeju nakts bija mūsu lielais eksperiments. Domājām - vai kāds vispār atnāks un, vai tas, ko mēs esam iedomājušies, ir iespējams. Durvis atvēra 2500 jaunieši, kas visu nakti šeit brīnišķīgi pavadīja laiku. Viņi arī atbildēja uz šo jautājumu. Jā, bija vērts un tagad ir grūti izdomāt ko jaunu un atkal mums tik piemērotu…
…Šodien es gribu aicināt arī padomāt par Rīgas Latviešu biedrību kā organizāciju nākotnē. Mēs esam vairāk kā 700 biedru. Programmu „Biedri + 200”, ko mēs izsludinājām pagājušā gadā, mēs esam izpildījuši. Visus apsveicu!
Jautājums - ko mēs gribam tālāk? Vēl „+ 200” vai „+2000”? Vai arī kā Guntis Gailītis, kam es no sirds piekrītu, „+ 10000”…
… Es aicinu kļūt par organizāciju, par ko ikviens latvietis var teikt – tie ir manējie.
Es gribētu, ka tas ir ļoti plašs sabiedrisks kopums, kas grib, dara un sasniedz!
Šodien es gribu aicināt - stāvēt stipri! Bet daudz vairāk - strādāt droši! ...”
RLB šobrīd ir vairāk nekā 732 biedri, tajā skaitā pēdējā gada laikā ir uzņemti aptuveni 200 jauni biedri, no visiem biedriem uz kopsapulci bija ieradušies ne vairāk kā 333 biedri. Diemžēl tika konstatēts, ka kopsapulces norisei nav biedru kvoruma un sapulce uzreiz pēc priekšsēdētāja un revīzijas komisijas ziņojuma tika slēgta. Nākamā kopsapulce tika sasaukta 2011.gada 5.martā.
Piezīme. Sapulci slēdzām biedru kvoruma trūkuma dēļ un tas bija godīgs risinājums. Ņēmām vērā patieso biedru skaitu, nevis veikli atskaitījām biedra naudas parādniekus un samazinājām balsstiesīgo biedru skaitu, tādejādi mākslīgi panākot kvorumu (kā mēs to ne reizi agrāk esam darījuši).
Tas ir ziedojumu tālrunis Rīgas Latviešu biedrības nama restaurācijai un atjaunošanai.
Februāra beigās uzsākta ziedojumu vākšanas akcija Rīgas Latviešu biedrības nama restaurācijai un atjaunošanai. Lai palīdzētu Rīgas Latviešu biedrībai atjaunot vēsturiskā, unikālā un skaistā nama telpas, Rīgas Latviešu biedrības un nacionālās kultūras attīstības fonds ir izveidojis ziedojumu tālruni un aicina iedzīvotājus, piezvanot uz numuru 90006388, ziedot vismaz simts santīmus Rīgas Latviešu biedrības nama atjaunošanas darbiem
Vēlēšanas ir pagājušas un laiks kad vēlētāji pārmet deputātiem ignoranci ir sācies. Ļoti ceru to nepiedzīvot!
Kad mani atbalstītāji arī pēc vēlēšanām aizbrauca uz Madlienas pansionātu ar koncertu, es pats tai dienā līdzi netiku, bet laba vēlējumus un kliņģeri ar sava palīga Anetes starpniecību nosūtīju. (Tajā dienā es tiešām prātā biju ar jums Madlienā! Un, protams, paldies maniem mūziķiem! (Arī viņi mani nepamet pēc vēlēšanām!))
„Pirmoreiz kāds deputāts par mums atceras arī pēc vēlēšanām!” – tāda bija madlieniešu reakcija. Priecīgi un skumji vienlaicīgi! Bet lai nu paliek, katrs atbild par sevi. Es centīšos! Jums Madlienā – visiem veselību un izturību!
Laikā pēc vēlēšanām neesam pārtraukuši tikties ar vēlētājiem un esam apciemojuši cilvēkus Rīgā, Mārupē, Jūrmalā, Madlienā, Tukumā, Kandavā un Limbažos. Esam tikušies ar Baldones un Babītes iedzīvotājiem. Sākām ar tiem, ar kuriem tikāmies pirms vēlēšanām, lai izrunātu aktualitātes valstī un uzklausītu iedzīvotāju ierosinājumus par darbībām turpmāk. Un turpinām ar visu Latviju.
„Mēs” es saku, jo manām aktivitātēm regulāri pieslēdzas vai nu mani palīgi Saeimā Anete un Mārtiņš, vai kāds cits atbalstītājs vēl no priekšvēlēšanu kampaņas. Paldies viņiem par to!
Piektdienās esam iecerējuši arī turpmāk „apceļot„ Latviju. Arī Tu esi laipni aicināts piedalīties, uzklausīt un uzdot sev interesējošos jautājumus jebkurā šādā pasākumā. Organizē pats vai mudini to darīt citus! Tuvāko nedēļu laikā esam ieplānojuši apmeklēt Jelgavu, Saldu, Aizkraukli un Siguldu. Par precīziem laikiem un vietām turpmāk šeit mājas lapā.
Ja arī tu vēlies redzēt un dzirdēt Saeimas deputātu(-s) savā pilsētā, pagastā vai ciematā, tad droši dod ziņu - būšu priecīgs uzklausīt jebkuru aicinājumu.
Jau ilgi pirms vēlēšanām precīzi biju nodefinējis savu uzskatu, kādēļ Latvijā ļoti daudzas lietas paliek neizdarītas, vai tiek izdarītas tā, kā nav pieņemami ļoti daudziem valsts iedzīvotājiem – Latvijas sabiedrībā pats trakākais ir NEIEINTERESĒTĪBA.
Ir vēlme, lai viss tiek sakārtots, bet gatavības pašiem darīt ir reti kuram. Bieži šādi „reti kuri” pašorganizējās pa apvienībām, biedrībām vai organizācijām. Un tā ir vieglāk! Viens otru atbalsta un tomēr, lielākajā daļā gadījumu, kopā nāk cilvēki ar kopīgām interesēm, mērķiem vai vēlmēm. Manuprāt, ideālajā domubiedru kopas modelī šie cilvēki paši interesējas, seko līdz notiekošajam un jautā. Tieši šādā veidā risinot sev tuvās problēmas, līdz ar to, uzlabojot sev dzīvi.
Uz Tukumu mūs uzaicināja šāda iedzīvotāju kopa – „Brīvā Akadēmija”. Sabiedriska organizācija, kas vienlaicīgi domā arī kā sabiedrību garīgi attīstīt. Ja cilvēki Tukumā spēj šādi organizēties, tad neticu, ka citur Latvijā cilvēki to nespēj. Atļāvos viņus uzslavēt nevis „malači, tukumnieki”, bet „malači, latvieši, kas citiem rāda piemēru”. Ja šāda veida organizācijas mani aicinās ciemos un varēsim saskaņot laikus, es vienmēr aizbraukšu. Vienmēr!
Tukumā cilvēki bija sanākuši, lai aprunātos. Pasākuma nosaukums - diskusija "Jaunās sejas mūsu valsts parlamentā. Ko var un ko nevar ietekmēt Saeimas deputāts?" Pozitīvi, ka arī mēs ieradāmies „raibā kompānijā” – „Vienotības” deputāti Uģis Rotbergs, Aivars Volfs un es, kā arī Pilsoniskās Savienības ģenerālsekretāre Sanita Stelpe. Mēs bijām cilvēku grupa, kuriem nav viens viedoklis visos jautājumos, bet gan plaša spektra redzējums uz lietām. Lai padarītu pasākumu neformālāku, tika uzaicināts mākslinieks – flamenko ģitārists Rolands Masaļskis, kurš pasākuma laikā „mazināja” politisko noskaņu.
Sarunas temati – visdažādākie. Gudri cilvēki bez kompleksiem jautāja visus sevi interesējošos jautājumus. Gan par notikumiem valstī, gan konkrēti par mums pašiem, lai uzzinātu, kas mēs esam ne „pēc CV”, bet kā cilvēki - ko mēs spējam un „ko no mums gaidīt” (pēdiņās formulējumi no sarunām).
Mani priecēja, ka dažās tēmās iedziļinājāmies tik ļoti, ka, šķiet, nonācām pie problēmas dziļākajām saknēm, no kurienes problēma arī jāsāk risināt. Tas bija radoši un produktīvi!
Vēlreiz saku paldies visiem, kuri ieradās un aktīvi iesaistījās sarunā. Protams, esam atvērti ielūgumiem arī no citām Latvijas vietām!
"Latvijas Avīzē" viesojās Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājs, Saeimas deputāts INGMĀRS ČAKLAIS. Ar viņu sarunājās Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.
V. Krustiņš: – Konversācijas vārdnīcā 1939. gadā aprakstīts: "Rīgas Latviešu biedrība izveidojās par pirmās šķiras politisko faktoru latviešu tautas dzīvē." Ko jūs varat iebilst?
I. Čaklais: – Mani ideāli par to, kādai jābūt Latviešu biedrībai, balstās vēl tālākos pirmsākumos, piemēram, sakrīt ar karogā šūdināto devīzi "Stāvi stipri, strādā droši". To esmu pārņēmis savā dzīvē, kaut stāvēt stipri ir ļoti grūti, sākot ar bērnu audzināšanu, beidzot ar darbu Saeimā. Droši strādāt ir vēl grūtāk, jo tā ir vēl plus iniciatīva. 1939. gadā RLB jutās atplaukusi, daudz ko padarījusi. Zinātņu akadēmija un Brīvdabas muzejs aizgājuši savā dzīvē, strādāja universitāte, Mūzikas akadēmija – gandrīz vai varēja sākt svinēt. Kur ir svinības, tur ir klāt augstākās politiskās aprindas, namā notika daudzas balles un pieņemšanas. Ulmanis deva biedrībai daudz valsts līdzekļu, pats ziedoja no savas kabatas. Šodien biedrība vienlaikus ir tas, ko mēs par to domājam, un tas, kāda tā ir. Gada laikā kā priekšsēdētājs esmu uzklausījis priekšstatus par RLB, un trakākais, ka daudzi par to nezina neko. Ne vēsturi, ne tagadējo situāciju. Ēku – pazīst, tāpēc nāk lūgt telpas par brīvu, bet nesaprot, ka tā es nevaru līgt. Tas ir liels šoks cilvēkiem – kā, jums nav nedz valsts, nedz pašvaldību finansējuma? Kā spējat izdzīvot? Tā arī dzīvojam – no tā, ko nopelnām. Sabiedriski bijām noveduši līdz situācijai, ka pašai biedrībai vairs nebija vērtības. Cilvēku acīs vērtība bija tikai staltajam namam. 1868. gadā nodibinātā Rīgas Latviešu biedrība pēc diviem gadiem jau iekārtojās savā namā. Dibinātāji uzskatīja – lai izpildītu mērķus un plānus, jāgādā telpas. Ziedoja un ātri tika pie savas ēkas. Tur notika viss, kas biedrībai likās nepieciešami.
Tā sākās intervija. Turpinājumā par visu kas svarīgs. Komentāri arī pelna ievērību.
Paldies par jautājumiem un iespēju izteikties! Šajā, biedrībai grūtajā laikā, mums tas ir ļoti svarīgs atbalsts. Mums ir svarīgi lai mūs dzird, redz un nāk pulkā augstu mērķu sasniegšanai. Ikvienam roka jāpieliek...
Laiks, kad politisko partiju apvienība „Vienotība” veidojas par vienotu partiju, neformālām attiecībām ir ļoti liela nozīme. Daļa apvienotās Rīgas nodaļas biedri satikās kādā darba nedēļas nogalē sportiskām aktivitātēm.
Nav nekā labāka, kā pavadīt laiku ar kolēģiem sportiskā atmosfērā. Vēl labāk būt vienam no labākajiem starp labākajiem!
Protams, ikvienam ir patīkami saņemt ielūgumus un vēstules. Sajūtas kardināli mainās brīdī, kad saproti, ka saņemtā vēstule jau atkal ir tikai lamāšanās, vai niknuma izpausmes forma.
Cita lieta, kad tevi ielūdz uz kādu kultūras vai atpūtas pasākumu. (Paldies visiem kas aicina! Patiesi gribētos būt par visu lietas kursā.) Arī ārvalstu vēstniecības Latvijā ir aktīvas un mēs, deputāti, kas pieteikušies starpparlamentu sadarbības grupās (tāda var būt ar jebkuras valsts parlamentu!), tiekam aicināti uz dažāda formāta tikšanām. Ar šo atvainojos visiem, kam nākas atteikt! Dīvaini, bet nedēļā ir tikai septiņas dienas... Ja censtos visur paspētu, laika strādāšanai neatliktu.
Par vēstulēm. Tās nāk adresētas gan kādam deputātam individuāli, gan visai frakcijai, gan komisijām, gan visai Saeimai kopīgi. Vēstījumi tiešām ir dažādi. Sākot ar ļoti vispārinātām prasībām un komentāriem, arī ļoti konkrētiem priekšlikumiem, ierosinājumiem un viedokļiem, kā arī ar dažādiem murgainiem vārdu virknējumiem, kuri, izmantojot internetā atrastu tulkošanas programmu, tiek klāti uz baltām papīra lapām.
Paldies arī par visām vēstulēm! Ko padomāt ir vienmēr!
Un tomēr viena vēstule ar pateicību, kas tika atsūtīta manai kolēģei Ingūnai Rībenai, man likās tik svarīga, lai to ar autora un adresāta atļauju šeit nopublicētu:
Labdien, Ingūna.
Rakstu Jums šo fonā dzirdot savas kolēģes ( strādāju arī maketētāja
darbu kādā valsts iestādē ) sarunu ar savām krievu tautības padotajām.
Viņa runā krievu valodā, bet apmēram katrs 12 vārds tiek "iesprausts"
no latviešu valodas. Varbūt tieši šāda būs nākotnes latviešu valoda.
Vakar sarunājos ar kādu savu skolnieci, kas Latvijā ieradusies no
Uzbekistānas. Jautāju viņai kā viņas dzimtajā valodā ir "skolotājs",
"tuksnesis", "saule" un viņa (uzbekiete) man atbildēja ar attiecīgiem
krievu valodas vārdiem. Tikai, kad tikām līdz "maizei", viņa nosauca
uzbeku vārdu. Tāda, lūk "dzimtā valoda"..
Mākslas skolā šogad jāsarunājas ar 9-11 gadus veciem krievu bērniem -
praktiski lielāko stundas daļu esmu spiests runāt krievu valodā, jo
bērni nesaprot latviski, nezin pat visvienkāršākos vārdus, kā
"zīmulis", "papīrs", "gaisma", utt. Un šie bērni nav ieradušies no
Uzbekistānas, viņi ir piedzimuši un auguši Latvijas Republikā.
Jautāju viņiem vai tad skolā nemāca latviešu valodu - atbildes
liecina, ka ne viņi, ne viņu skolotāji šīs (latviešu valodas) stundas
neuztver sevišķi nopietni. Šai tendencei nemācīties latviešu valodu,
to nelietot sadzīvē, pēc maniem vērojumiem, ir pieaugošs raksturs.
Tieši tādēļ vakar, barikāžu gadadienu atzīmēju izstāvēdams rindu, lai
parakstītu aicinājumu pārejai uz latviešu valodu valsts finansētajās
skolās. Esmu pārliecināts, ka parakstu būtu daudz, daudz vairāk, ja
vien iespēja parakstīties būtu plašāk izziņota un būtu piedāvātas
vairākas iespējas to izdarīt.
Šo manu vēstuli liek rakstīt vēlēšanās pateikties Jums un Ingmāram
Čaklajam, ka atbalstījāt rosinājumu izslēgt no Saeimas Latvijas tautas
deputātu, kas neprot šīs tautas valodu. Fakts, ka par šo lietu vēl
gari jādiskutē, ka ierosmi neatbalsta lielākā daļa latviešu deputātu,
liek saprast, cik tālu esam nonākuši "de fakto" valodas jautājumā,
kurā, tāpat, kā lielākajā daļā īsti būtisku lietu mūsu Valstī, "de
jure" viss ir labā kārtībā. Vēlējos izteikt Jums savu atbalstu, jo
saprotu, cik grūti ir iet pret straumi un paust "populistisku"
viedokli, kas atšķiras no absolūtā parlamentāriešu vairākuma viedokļa.
Un nākošajā dienā medijos sastapties ar Urbanoviča radītu "neliešu"
etiķeti, kas tiek pielipināta tiem, kas cenšas aizstāvēt savu valodu
savā valstī. Es neesmu naivs un saprotu, ka politikā viss ir
sarežģīti, ka jāmeklē kompromisi, utt. Tomēr es kā vēlētājs vienmēr
atbalstīšu tos, kas cenšas runāt skaidru valodu, izvairīties no
"spēlītēm", tos, kam ir savs skatījums, viedoklis, principi, kurus
jāievēro, un, protams, tos, kas aizstāvēs latviešu valodu. Domāju, ka
līdzīgi uzskati ir lielai daļai Vienotības vēlētāju.
Vēlu izturību un spēku, turpinot grūto darbu.
Vilnis Heinrihsons
Paldies Ingūnai un Vilnim! Paldies Latvijas valstij, ka mums ir tiesības savu viedokli izteikt!
16. decembrī, Ziemassvētku radošajā darbnīca pie Saeimas nama tika apgleznotas piparkūkas, tapa eglīšu rotājumi un citas dāvanas bērniem. Darbnīcā iesaistījās gan deputāti, gan ģimenes ar bērniem un parlamenta darbinieki. Šogad Saeima kopīgi ar mazturīgo atbalsta biedrību „Dace” sarūpēja gan praktiskas un sadzīvē nepieciešamas lietas, gan arī nelielas dāvanas mazturīgajām ģimenēm.
Radošajā darbnīcā no ikdienišķiem materiāliem tapa skaisti rotājumi un Ziemassvētku dāvanas. Tika darinātas arī apsveikuma kartiņas, apgleznotas piparkūkas, veidotas dāvanu kārbas, svētku dekori, eglīšu rotājumi no dzijas un dabas materiāliem un citi mīļi pašu rokām gatavoti nieciņi. Ne vienmēr svarīgākais ir tas ko var nopirkt par naudu! – visi iesaistītie bija vienoti.
Radošajā darbnīcā tapušie rotājumi tika pievienoti dāvanu klāstam, ko Saeimas deputāti un darbinieki ikgadējās Ziemassvētku labdarības akcijas ietvaros bija sarūpējuši mazturīgām ģimenēm.
Pirmo reizi manā mūžā mans autogrāfs rotā augstskolas diplomu. Un ne vienu vien! Man tiešām tas ir pagodinājums!
Paldies augstskolai „Turība” un asociētajam profesoram, Sabiedrisko attiecību fakultātes dekānam Andrim Pētersonam, jo tieši viņš bija tas, kurš mani uzaicināja pievienoties sabiedrisko attiecību specialitātes studentu Valsts kvalifikācijas eksāmenu komisijai. Vienmēr esmu vēlējies būt augstskolas mācību spēks, un šo aicinājumu uztvēru kā parasti - domas materializējas! Kad ierados norādītajā laikā augstskolā, izrādījās esmu iecelts arī par komisijas vadītāju. Arī tas pirmoreiz – tātad patīkami!
Bija raibi un interesanti. Dažādi darbi, atšķirīgas uzstāšanās un vērtējumi atbilstoši. Paldies visai komisijai par darbu un jauniešiem par uzticēšanos! Veiksmes viņiem arī turpmāk!
Rīgas Latviešu biedrība (RLB) ir mainījusi savas mājas lapas www.rlb.lv vizuālo noformējumu un pārveidojusi saturu.
Kaut arī mājas lapa ir tikko izveidota tā ietver plašāku informāciju kā iepriekšējā, tajā ir iespēja ievietot neierobežotu daudzuma informācijas, foto un video galerijas. Ikviens ir aicināts sniegt informāciju ievietošanai lapā, aizrādīt, labot, komentēt, ieteikt un protestēt.
Bet ja nepiedalies, tad atliek tikai priecāties par mums!
Biedrība modernizējas. Arī portālā Twitter RLB izveidojusi savu kontu http://twitter.com/rlb_lv. Te var iegūt ātrākās ziņas no mums, var sekot (mums ir jau pārsimts sekotāju) vai komentēt. Tas ir īss un ātrs komunikācijas veids par jauno, aktuālo un svarīgo. Pievienojies!
RLB 27.07.2010. PILNSAPULCES VĒSTURISKAIS FOTO
Jau sākot darbu Rīgas Latviešu biedrības (RLB) priekšsēdētāja amatā sastapos ar situāciju, ka RLB trūkst fotogrāfiju kas būtu iemūžinājušas biedrības ikdienas darbu, saviesīgos un darba pasākumus.
Vienojāmies ar kolēģiem tam pievērst uzmanību. Pirmie rezultāti jau ir! Muzeju naktī tapa ne tikai foto, bet arī video.
Tagad dodamies tālāk – pirmo reiz pēc ilgāka laika ir iemūžināta arī RLB Pilnsapulce. Gan darba atmosfērā, gan svinīgajā kopā dziedāšanā uz skatuves. Kadrā iemūžināts brīdis kad visi kopā nodziedājām biedrības himnu „Nevis slinkojot un pūstot!”.
Šī bilde lai top arī par aicinājumu turpināt iemūžināt biedrības mūža svarīgākos mirkļus, bet vienlaicīgi arī par aicinājumu meklēt arhīva bildes un video ierakstus no tuvākas un tālākas RLB vēstures katra individuālajā arhīvā.
RLB JAUNO BIEDRU SVINĪGĀ UZŅEMŠANA
Rīgas Latviešu biedrības (RLB) ieplānotajā programmā "Biedri + 200" esam sasnieguši tiešām necerētus rezultātus. Vēl ir tikai septembris, bet biedrībai šogad jau pievienojušies gandrīz 170 jaunu biedru.
Mēs pēc savu biedru ieteikuma aktīvi strādājam, lai popularizētu RLB darbu un palielinātu RLB biedru skaitu. Bijām noteikuši mērķi - 2010. gadā papildināt Rīgas Latviešu biedrības biedru rindas ar vismaz 200 jauniem biedriem - aktīviem cilvēkiem spēka gados, savu jomu profesionāļiem, tai skaitā ar cilvēkiem, kas savā darbībā jau ir saistīti ar RLB un tās mērķu īstenošanu un kas nāk ar jaunām, svaigām idejām.
Šobrīd Rīgas Latviešu biedrībā ir jau gandrīz 700 biedru.
Esam iedibinājuši arī kādu jaunu un skaistu tradīciju – jaunajiem biedriem Biedra karti pasniedzam kaut nelielā, bet svinīgā ceremonijā pirms Domes sēdes. Kā pirmo (vienmēr patīkamo!) darba kārtības punktu. Jaunajiem biedriem ir unikāla iespēja ieraudzīt domniekus vaigā un nejaušas izlozes veidā izvēlēties, tieši kurš domnieks pasniegs tev jauno dokumentu.
Biedra karte, neliels piemiņas suvenīrs no biedrības, mudinājuma vārdi no katra klātesošā domnieka, kopīgs foto un esam kļuvuši par vairākiem apņēmīgiem biedriem bagātāki!
Domnieku vēlējuma vārdi jaunajiem un ķeramies pie Domes sēdes darba kārtības nākamā punkta - jau daudz lietišķākā atmosfērā.
Pievienojies un izbaudi šo atmosfēru arī tu!
AutoritĀti nevar iedibinĀt vai nopirkt
Ar šādu virsrakstu 21. augustā Latvijas Avīzes pielikumā Kultūra publicēta Vitas Kraujas saruna ar mani kā Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētāju.
Ieskatam neliels fragments no tās.
Ļoti ceru, ka laika gaitā biedrība izaugs par latvietību valstī balstošu spēku. Jā, savulaik RLB iesaistījusies pat lauksaimnieku problēmu risināšanā. Tāpēc, ka tas tobrīd bija ārkārtīgi svarīgi visai valstij. Bet patlaban uzņemties nacionālo interešu karognesēju lomu un godu ir pāragri. Jo tam, kas nav sakārtojis pats savu māju, nepiedien stāstīt, kā citiem pareizi jādzīvo... Tāpēc esmu priecīgs par nesen notikušo kopsapulci, kur pēc ilgiem gadiem sajutu tik vienotu biedrību, kādu nevarēju atcerēties.
RĪGAS LATVIEŠU BIEDRĪBA PĀRMAIŅĀS UN IZAICINĀJUMOS
Pirmajai un senākajai latviešu biedrībai pasaulē - Rīgas Latviešu biedrībai 2010. gads ir pārmaiņu un izaicinājumu laiks. Notiek daudzu lietu pārgrupēšana un sakārtošana gan idejiskajā virzībā, gan saimnieciskajā dzīvē.
Kādas tad ir šīs pārmaiņas?
Vispirms, atbilstoši 2010. gada februāra RLB pilnsapulces lēmumam tika veiktas izmaiņas RLB statūtos gan papildinot biedrības mērķu sarakstu, gan sakārtojot vadības struktūru un saimnieciskās pārvaldes darbu. Notikušas izmaiņas arī RLB vadībā, un RLB Valde tagad darbojas 7 cilvēku sastāvā: RLB priekšsēdētājs Ingmārs Čaklais, RLB priekšsēdētāja vietnieks, inženieris Ivars Zvejnieks, filozofs un literatūrpētnieks Edgars Mucenieks, mūziķis un kultūras darbinieks Mārtiņš Jauģietis, filologs, Latvijas Literatūras centra direktors Jānis Oga, kultūrizglītības darba organizatore, RLB Folkloras komisijas vadītāja Margita Poriete, žurnālists, sabiedriskais darbinieks ar ilgu gadu pieredzi latviešu organizācijās ASV un Latvijā Ojārs Celle.
Kas padarīts un iecerēts?
Tiek īstenota programma "Biedri + 200". Mēs pēc savu biedru ieteikuma aktīvi strādājam, lai popularizētu RLB darbu un palielinātu RLB biedru skaitu. Esam noteikuši mērķi - 2010. gadā papildināt Rīgas Latviešu biedrības biedru rindas ar vismaz 200 jauniem biedriem - aktīviem cilvēkiem spēka gados, savu jomu profesionāļiem, tai skaitā ar cilvēkiem, kas savā darbībā jau ir saistīti ar RLB un tās mērķu īstenošanu un kas nāk ar jaunām, svaigām idejām. Laika posmā no 2010. gada janvāra līdz augustam Rīgas Latviešu biedrībā ir uzņemti 147 jauni biedri, un RLB biedru skaits sasniedzis skaistu ciparu - 675!
Viens no RLB svarīgākajiem mērķiem ir apzināt latviešus v-isā pasaulē, sadarboties ar viņiem, izzināt un sekmēt viņu sasniegumus saimniecībā, zinātnē un kultūrā un rūpēties par šo sasniegumu saglabāšanu un izmantošanu Latvijā, veicināt latviešu vienotību visā pasaulē un parādīt Rīgas un Latvijas vietu pasaules kontekstā.
Mēs arvien esam atvērti jaunām idejām, tādēļ es kā Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājs aicinu piebiedroties RLB biedru rindām ikvienu Rīgā un Latvijā, kā arī katru mūsu tautieti ārvalstīs! Saku paldies mūsu ārzemēs dzīvojošiem biedriem - gan ar lielāku biedra stāžu, gan tikko uzņemtiem, par atbalstu un biedrības mērķu veicināšanu, jo, topot par RLB biedru, viņi ir tapuši par Rīgas Latviešu biedrības vēstniekiem ASV, Kanādā, Austrālijā un Eiropas valstīs.
Gada nogalē iznāks Rīgas Latviešu biedrības Gadagrāmata. Līdzīgi kā tas bijis RLB vēsturiskajos izdevumos - gada pārskatos, tajā būs iekļauti RLB biedru raksti, literāri sacerējumi, biedrībai svarīgi fakti un informācija, kā arī RLB biedru saraksts.
Uzklausot RLB biedru ierosinājumus, esam sākuši darbu pie Rīgas Latviešu biedrības suvenīru sērijas izveides. Ir uzklausītas daudz ideju un tapis pirmais suvenīru sērijas priekšmets - balta matēta stikla kafijas un tējas krūze ar zaļu RLB logo un dibināšanas gada uzdruku. No katras krūzes pārdošanas viens lats tiek biedrības darba atbalstam.
Esam sākuši darbu pie RLB biedru Kluba izveides, lai radītu īpašu vietu, iespēju RLB biedriem tikties ne vien sarīkojumu reizēs, bet arī ikdienā. Lai pilnvērtīgāk informētu sabiedrību par RLB darbu, lai parādītu plašāku vizuālo un videomateriālu klāstu un daudzpusīgāk stāstītu par biedrības vēsturi un šodienu, tiek veidota jauna mājas lapa. Esam izveidojuši Ideju banku, kurā apkopojam visas izskanējušās idejas un ieteikumus, lai tie nezustu un agri vai vēlu tiktu īstenoti.
Saimnieciskajā jomā padarīti darbi un top jauni projekti, kas mums palīdzēs pārvarēt smago ekonomisko situāciju. Tiek veikti telpu remonti, aizsākts projekts hosteļa izveidei RLB nama sētas mājā. Notiek sarunas ar potenciālajiem RLB nama restorāna kompleksa nomniekiem, un ceram, ka pavisam drīz biedrības nama 1. stāvā atkal darbosies restorāns.
Esam aktīvi arī radošajā jomā. 2010. gada maijā ar jauku un skaļu rezonansi Latvijas sabiedrībā izskanēja Rīgas Latviešu biedrības Muzeju nakts projekts "Nakts Mistērija". Teju trīs tūkstoši lielākoties jaunu cilvēku līdz rīta gaismai dziedāja, dejoja, izmantoja īpašo iespēju uzzināt ko vairāk par RLB vēsturi. Savukārt pavasara balle “Neprāts” bija pirmais vēstnesisRLB saviesīgās dzīves atjaunošanā. Tai sekos nākamās balles. Šogad pirmo gadu daļa Rīgas Latviešu biedrības saimes līgoja Zosenā kopā ar Skrāģu kroga saimnieku, RLB domnieku Gunti Gailīti un Jaunpiebalgas novada ļaudīm.
Atjaunota vēl kāda sena tradīcija - publiskās diskusijaspar sabiedrībā svarīgiem jautājumiem. Jūnijā notika sadarbībā ar Latvijas Inteliģences apvienību rīkotā diskusija “Latvijas brīvības un neatkarības 20 gadi (1991-2010). Iegūtais. Zaudētais. Ko darīsim tālāk?”, ko tiešsaistē varēja skatīt arī internetā. Publiskajām diskusijai paredzēts turpinājums - septembrī notiks diskusijas, veltītas izglītības un kultūras problēmām.
Rīgas Latviešu biedrība jau vienpadsmito gadu rīko plašo kultūras programmu "Gaismu sauca", kuras mērķis – atcerēties, izvērtēt nozīmīgas aizgājušo gadsimtu personības, kuras atstājušas neizdzēšamas pēdas mūsu kultūrā, sabiedriskās apziņas un nācijas veidošanā. 2010. gadā kultūras programma "Gaismu sauca" noritēs 2010. gada 16. oktobrī un tiks veltīta komponistam un rakstniekam Marģerim Zariņam, kuram šogad apritēja 100 gadu. Kultūras programma top sadarbībā ar Cēsu novadu. Tās ietvaros notiks zinātniskā konference, tiks izdota enciklopēdiska bibliogrāfiska brošūra "Marģeris Zariņš – mūziķis un literāts", ko sagatavojis RLB biedrs, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas emeritētais profesors, Dr. Oļģerts Grāvītis. Lai veicinātu jauniešu dziļāku interesi par Marģera Zariņa dzīvi un daiļradi, attīstītu skolēnu radošās iemaņas un pētnieka garu, programmas ietvaros notiek konkurss jauniešiem vecumā no 15 līdz 19 gadiem "Ko tu zini par Marģeri Zariņu?". Būs gan M. Zariņa novadnieku - cēsinieku programma, gan izstāde "Marģeris Zariņš TV fondos un Arvīda Bomika un Oļģerta Grāvīša arhīvos" un atmiņu stāstījumi, savukārt programmas noslēgumā Zelta zālē būs koncerts, kurā skanēs M. Zariņa kora, vokālā un instrumentālā mūzika un literāro darbu fragmenti.
Rīgas Latviešu biedrībai pēdējie divi gadi ir bijuši saimnieciski grūts posms, biedrība nebija gatava krasajai tirgus situācijas maiņai, nespēja laikā pārkārtot savu darbību un iekļuva parādos. Šobrīd esam pārvarējuši krīzi, lēnām, bet patstāvīgi atgūstam savu labo slavu. Taču, neskatoties uz to, ka sabiedriskā dzīve Rīgas Latviešu biedrībā rit pilnā sparā, uz to, ka pirmo reizi pēc ilgāka laika biedrības ienākumi pārsniedz tēriņus un mēs redzam, ka pārmaiņas ir nesušas augļus un mūsu izvēlētais ceļš ir pareizs, ir lietas, ar kurām biedrība pati saviem spēkiem netiek galā. Nodokļu parādi valstij un RLB nama uzturēšanas parādi grauj ne tikai morāli, bet kavē saimniecisko darbību un ierobežo pasākumus, kas veicami, lai uzlabotu biedrības saimniecisko situāciju un izkļūtu no parādu sloga. Piemēram, ceturtā RLB nama daļa - sētas mājas korpuss patlaban nav izmantojams sava sliktā tehniskā stāvokļa dēļ un saimnieciskā darbība tajā ir paralizēta.
2010. gada 27. jūlijā sanāca RLB ārkārtas pilnsapulce un lēma par jautājumiem, kuri būtiski ietekmēs mūsu tālāko virzību. Lai rastu atspēriena punktu tālākajai darbībai, tika nolemts ņemt aizdevumu konkrētu mērķu sasniegšanai. Pirmkārt, lai atdotu parādus un varētu netraucēti ar projektiem pretendēt uz finanšu piešķīrumiem, tai skaitā Eiropas Savienības fondu līdzekļiem, otrkārt, lai investētu RLB nama sētas mājas remontam un komunikāciju nomaiņai, lai to sakārtotu un atgrieztu pilnvērtīgā saimnieciskajā apritē.
Šobrīd norit pārrunas ar iespējamajiem aizdevējiem, un lai gan šāds aizņēmums ir liela atbildība biedrībai, tās biedriem un darbiniekiem, esam optimistiski noskaņoti un gatavi aktīvi strādāt un pieņemt jaunus izaicinājumus.
RLB šoruden svinēs 142. dzimšanas dienu, biedrība dzīvo, strādā un attīstās, atbilstoši saviem statūtiem un savās vēsturiskajās telpās. Un tas šodien - 2010. gadā ir galvenais. Mūsu karogs ir pacelts un mēs nešaubīgi sekojam tajā rakstītai devīzei – Stāvi stipri, strādā droši!
Varu teikt, ka Limbaži man ir ļoti tuvi arī kā teātra pilsēta, jo mana kolēģe ir Limbažu teātra režisore Inta Kalniņa, ar kuru kopā esam daudz laika vadījuši sarunās par aktieriem, režijas metodēm un teātra attīstību Latvijā, kā arī sacentušies teātra skatēs. Inta ir ļoti spēcīga režisore un ikviena viņas izrāde ir notikums. Ne mazāks prieks satikt arī kolēģus Didzi Jonovu un Juri Žūriņu.
kā arī ikviens Latvijas iedzīvotājs, kas vēlas palīdzēt šo simbolisko zīmju tapšanā, tātad arī es!
Šī gada 6. maijā Rīgas Latviešu biedrības (RLB) nama Zelta zālē notika jauno biedrības Goda biedru svinīga Godināšanas ceremonija. Diemžēl uz to nevarēja ierasties viens no trīs RLB biedru kopsapulcē jaunievēlētajiem Goda biedriem - dzejnieks Imants Ziedonis. Tāpēc 6. jūnijā es kā RLB priekšsēdētājs un vēl četri Rīgas Latviešu biedrības Goda biedri – eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga, rakstnieks, biedrības atjaunotājs un atjaunotās biedrības pirmais priekšsēdētājs Andris Kolbergs, akadēmiķis Jānis Stradiņš un diriģents Imants Kokars, apciemojām Imantu Ziedoni un viņa kundzi aktrisi Ausmu Kantāni, lai pasniegtu dzejniekam Rīgas Latviešu biedrības Goda biedra īpašo sudraba goda zīmi un sudraba biedra karti (
Kultūras ministre Sarmīte Ēlerte tikšanās laikā iepazinās ar biedrības situāciju un iedziļinoties, izteica vairākus priekšlikumus par sadarbības formu iespējām un Eiropas Savienības struktūrfondu līdzekļu apguvi. Ministre ieteica izmantot struktūrfondu finansējumu nama atjaunošanas un remonta darbiem, kā piemēru minot Rīgas Doma pieredzi un, aicinot konsultēties ar šī projekta sagatavotājiem un realizētājiem. S. Ēlerte piedāvāja iesaistīties namu siltināšanas programmā, iepriekš panākot izmaiņas projektu pieteikumu nolikumā, lai arī sabiedriskas organizācijas kā RLB varētu tai pieteikties. Nākamais ieteikums bija iesaistīties atbalsta programmā kultūrvēsturiskiem objektiem, kas atrodas nevalstisko organizāciju vai privātpersonu īpašumā.
Šā gada 9. martā es kā Latvijas Asociācijas Sabiedrisko Attiecību Profesionāļiem (LASAP) biedrs piedalījos ikgadējā biedru pilnsapulcē, kas norisinājās A/S „Swedbank” galvenajā ēkā Rīgā, Balasta dambī 1a.
Tika izdarīti grozījumi Rīgas Latviešu biedrības statūtos. Tika nolemts atjaunot RLB Mūža biedra statusu. RLB biedri nolēma, ka RLB pilnsapulce ir lemttiesīga, ja tajā piedalās vismaz 1/3 (viena trešā daļa) biedru. Tika precizēts RLB priekšsēdētāja pilnvaru termiņš, nosakot, ka RLB priekšsēdētājs tiek ievēlēts uz Domes pilnvaru laiku. Tika nolemts, ka par biedrības vēlētu amatpersonu nevar būt biedrības štata darbinieks. Jaunie statūti, kā vienmēr, pieejami RLB mājas lapā!
Kā katru gadu februārī tā arī šogad atbilstoši RLB statūtiem 2011. gada 19. februārī tika sasaukta biedru kopsapulce. Gaidīju sanākšanu, lai savas priekšsēdētāja pilnvaras nodotu labākam, stiprākam un darbīgākam priekšsēdim.
